Shofja blogo

Ēģipte atcēlusi plānu mainīt vīzu izsniegšanas kārtību

2011-09-12T12:00:00.000-07:00

Ēģiptes valdība ir pieņēmusi lēmumu pagaidām iesaldēt projektu par vīzu izsniegšanas jauno kārtību. Aizvadītās nedēļas nogalē šī ziņa, ka tuvākajā laikā Ēģiptes vīza būs jāsaņem pirms došanās uz šo valsti, satrauca daudzus ceļotājus. Kā šodien ziņo portāls „Al Masry Al Youm” atsaucoties uz Ēģiptes valdību – iecerētai projekts atcelts, jo tas negatīvi varētu ietekmēt tūrisma attīstību.

Kā ziņo portāls – pēc revolūcijas, kas norisinājās gada sākumā un kad tika gāzts prezidents Hosni Mubaraks, tūristu pieplūdums Ēģiptē samazinājies par 35.4%. Šādi oficiālās statistikas dati ir liels trieciens Ēģiptei – valstij, kas slavena ar senu vēsturi un moderniem kūrortiem. Tūrisms ir viens no galvenajiem ienākumu avotiem valstij, kā arī lielākais ārzemju valūtas iegūšanas veids.

Šī gada otrajā ceturksnī Ēģipti apmeklējuši 2.2 miljoni tūristi, salīdzinot ar šādu pašu laika posmu pagājušajā gadā tas ir par 1.3 miljoniem tūristu mazāk. Kā ziņo oficiālā ziņu aģentūra MENA – pēc revolūcijas trīs mēnešu laikā tūrisma sfērā valsts ir zaudējusi 2.27 biljonus $ ieņēmumu, tāpēc šobrīd veikt izmaiņas vīzu izsniegšanas kārtībā varētu vēl vairāk samazināt valsts ieņēmums no tūrisma.

Vai iespējama vīzu režīma maiņa ieceļošanai Ēģiptē

2011-09-10T10:02:00.000-07:00

Šo piektdien interneta medijos parādījās daudzus ceļotājus satraucoša ziņa – Ēģipte plānojot veikt izmaiņas vīzu izsniegšanas kārtībā. Paziņojumā masu medijiem Ēģiptes ministru kabineta pārstāvis Mohameds Hegazi uzsvēra, ka no nākamās nedēļas ceļotājiem no ASV, Austrālijas, Eiropas, Latīņamerikas, Āzijas un Persijas līča valstīm ieceļošanas vīza Ēģiptē būs jāsaņem pirms došanās ceļojumā, pieprasot to Ēģiptes konsulātos.

Nedaudz vēlāk izvērstāku informāciju sniedza Ēģiptes Tūrisma palātas priekšsēdētājs Ibrahims az Zaijats, uzsverot, ka šīs izmaiņas neskars ceļotājus, kuri Ēģiptē ieradīsies organizētās tūristu grupās, iegādājoties ceļojumus tūrisma firmās. Tūristi, kuri valstī ieceļos šādā veidā, vīzas saņems līdzšinējā kārtībā. Pēc Ibrahima az Zaijata teiktā, problēmas varētu piemeklēt ceļotājus, kuri patstāvīgi iegādājušies avio biļetes un viesnīcas numurus pasūtījuši internetā – tātad nav izmantojuši tūrisma firmu pakalpojumus.

„Tūrisma ministrs šobrīd pēta šo problēmu”, sacīja Ēģiptes Tūrisma palātas priekšsēdētājs. „Ļoti iespējams šie ceļotāji varēs internetā aizpildīt anketu un 48 stundu laikā saņemt elektronisko vīzu, pēc tam to uzrādīt lidostā.” Viņš arī norādīja, ka pagaidām šajā valdības paziņojumā nav norādīts konkrēts datums ar kuru vīzu izsniegšanas kārtības izmaiņas stājas spēkā. Un tas nozīmē, ka pagaidām tūrisma vīzu izsniegšanas kārtība nav mainījusies un ceļotāji tās, samaksājot 15$, var iegādāties lidostās.

Masu mediji uzsver, ka pirms mainīt vīzu izsniegšanas procedūru vienmēr tiek informētas to valstu Ārlietu ministrijas, kuru pilsoņus skar šīs izmaiņas. Kā ziņo portāls DELFI Latvijas Ārlietu ministrija nekādu oficiālu informāciju par vīzu režīma izmaiņām ar Ēģipti nav saņēmusi.

Arī tūroparatora Tez Tour ģenerāldirektors Konstantīns Palgovs portālam DELFI pastāstījis, ka viņi ir vērsušies pēc informācijas gan Latvijas Ārlietu ministrijā, gan Ēģiptes vēstniecībā, bet pagaidām nav saņēmuši nekādu oficiālu informāciju par jaunajiem ieceļošanas noteikumiem Ēģiptē.

„Mums pagaidām nav nekādu oficiālu datu par vīzu režīma izmaiņām. Visticamāk tas ir Ēģiptes „jaunās” valdības nepārdomāts lēmums” – portālam DELFI teica Tez Tour ģenerāldirektors. Šādu Ēģiptes valdības rīcību viņš skaidro ar valdības vēlmi naudu par vīzām saņemt daudz ātrākā veidā – pārceļot vīzu izsniegšanu uz vēstniecībām. Līdz šim visi ieceļotāji vīzas iegādājās ierodoties Ēģiptē – lidostās. „Domāju, ka šis Ēģiptes valdības lēmums tiks mainīts, jo tūrisms šai valstij ir viens no galvenajiem ienākumu avotiem.”

Jāatzīmē, arī fakts, ka šo Ēģiptes valdības lēmumu jau paspējuši kritizēt vairāki Ēģiptes pārstāvji. Piemēram, Ēģiptes Tūrisma Attīstības organizācijas vadītājs Amrs el Ezzabijs izteicies, ka jaunā kārtība kaitētu tūrisma nozarei un pārvērstu Ēģipti par „slēgtu valsti”.

Ēģiptes Tūrisma Attīstības organizācijas vadītājs uzsvēris, ka šādas izmaiņas vīzu izsniegšanas kārtībā ietekmēs arī tos ārzemniekus, kuri Ēģiptē iegādājušies nekustamo īpašumu.

Kā raksta portāls „Al Masry Al Youm” – kopš 25.janvāra revolūcijas ārzemnieki ir sākušo saskarties ar vīzu saņemšanas ierobežojumiem – Ēģiptes amatpersonas sākušas noraidīt nākamo trīs mēnešu vīzu pieprasījumus ārzemniekiem, kuri valstī uzturējušies vairāk par mēnesi, pagarinot viņiem uzturēšanās vīzas tikai uz vienu mēnesi.

Ēģiptes tūroperatora Tez Tour Egypt direktors Ihabs Vhans ziņu aģentūrai RIA „Новости” uzsvēris, ka šādas izmaiņas vīzu izsniegšanas kārtībā jebkurā gadījumā nevar attiecināt uz tūristiem, kuri dodas uz Ēģipti organizētās grupās. Ja arī šis vīzu izsniegšanas režīms tiks piemērots šādiem tūristiem, tad tas viennozīmīgi valstij veicinās to ienākumu samazināšanos ko sniedz tūrisma industrija. „Bet šodien neviens nav ieinteresēts šādā notikumu attīstībā,” teica Ihabs Vhans.

Jāteic, ka šādas izmaiņas vīzu izsniegšanas kārtībā tiešām varētu ietekmēt Ēģiptes tūrisma industrijas attīstību. Īpaši jau pēc 25.janvāra revolūcijas, kad tika gāzts prezidents Hosni Mubaraks. Gada sākumā daudzas valstis nerekomendēja saviem iedzīvotājiem doties uz Ēģipti, pat slēdza reisus.

Kā liecina Ēģiptes Plānošanas ministrijas šonedēļ publiskotie dati ieņēmumi no tūrisma ir samazinājušies. Ja 2009-2010.gadā ieņēmumi no tūrisma sastādīja 11.6 biljonus $, tad 2010-2011.gadā 10.6 biljonus $.

Lēnām, lēnām – nu, esmu atpakaļ :)

2011-07-07T13:11:00.000-07:00

Ir pagājis dikti daudz laika, kopš es te esmu kaut ko rakstījusi... Īstenībā, ļoti gribētos, lai tas gads, kopš iepriekšējā ieraksts vienkārši tiktu izdzēsts, likvidēts kā nebijis un nekas no tā, kas notika šī gada laikā, nenotiktu... Bet tā jau diemžēl nevar... ne man laika mašīnas, ne kādas citas iespējas atgriezt laiku atpakaļ un mainīt notikumu gaitu... Kāds tur Augšā bija ieplānojis, ka tā tam visam ir jānotiek... Nu ko, atliek tikai to visu pieņemt un dzīvot tālāk.

Un nu arī pamazām ir sākusi atgriezties vēlme rakstīt, tā ka, sākšu es te pamazām atgriezties. Jāteic gan, ka drusku pamainīsies tas par ko es te rakstīšu, vispār pareizāk – paplašināsies tēmu loks, vairs nebūs tikai daivinga ceļojumu dienasgrāmata, būs arī vēl viss kas cits.

Nu un vēl – šī būs pagaidām vienīgā vieta, kur kaut ko rakstīšu :)

Canyon suņi

2010-04-15T09:44:00.000-07:00

30.marts, 2010.

2010-04-15T08:18:00.000-07:00

Šorīt jau 8:00 jābūt „Planet Divers”. Tā ka brokastīs es netieku. Rīta pastaiga līdz daivcentram izrādās dikti jauka – promenāde ar veikaliņiem un restorāniņiem vēl tikai mostas, puiši slauka ielu, uzpoš restorāniņus, pie bankas miegaini sēž policisti... Neviens vēl nekur neaicina iekšā... Tāds miers :) Miers uz ielas... bet ne jūrā. Šorīt ir sacēlies vējš un pret krastu šķīst lieli viļņi... Es vēl nodomāju, kā būs ar niršanu, jo tā te galu galā no krasta...

Daivcentrā arī rosība tikai sākas, mēs esam pirmie, kas šodien dosies nirt, citas grupas ir pieteikušas nedaudz vēlāku laiku. Mēs šodien uz Kanjonu.

Arī Muhameds šorīt ierodas ar nokavēšanos, tāds nerunīgs, tikai man padod labrītu un uzjautā kā iet. Labrīt, labrīt, man tā kā ok, bet tev? Atbilde ir īsa – miegs nāk, gribas gulēt. Hehehe! Kuram ta negribētos vēl pagulēt? Tāds samiegojies viņš arī atkrīt ofisā pie datora un vismaz izskatās, ka mēģina kaut ko sākt darīt :D

Toties mēs diezgan ātri saliekam ekipējumu, atzīmējamies nitrox žurnālā par saņemtajiem baloniem un braucam uz Canyon. Abi daivi tur. Grupa mums forša – kopā esam 4 daiveri un Žeņa, kā arī divas ne-nirējas.

Vispār agrais rīts ir devis savu labumu – Canyon mēs esam vieni no pirmajiem un ūdenī dodamies vispār pirmie :) Grupa sadalīta tā, ka Olga peld blakus Žeņai, tad mēs ar Andreju un kā noslēdzošais – Ļoša, viņš mums grupā krutais Advanced Trimix daiveris, solo daiveris un vēl kāds tur daiveris – lai gan kā Žeņa saka, kad tehniskie daiveri sadomā nirt rekreacionāli, tad ir kā ir ;)

Kad esam apmetušies jau tik ierastajos Canyon coffee shop dīvāniņos, noklausījušies brīfingu un salikuši ekipējumu – varam doties ūdenī.

Iepriekšējās dienās Žeņas un Tishina stāstītais par to, ka zivju palicis mazāk... nu man kaut kā tā nešķiet – tas ergs, kas ir izpeldot no seklās lagūnas, ir burtiski mazo, oranžo zivtiņu mākonī. Smuki! Peldot Kanjona virzienā ieraugu palielu zaļganu skorpēnu, parādu Andrejam, lai viņš ar savu diezgan jocīgo mikroskopisko kameru to varētu nofilmēt.

Izrādās, piepeldēt pie Kanjona, kad no tā nenāk daudzās gaisa burbulīšu virtenes, ir pavisam savādāk... Bez maz vai kaut kā pietrūkst... Nu un tad jau mēs dodamies iekšā kanjonā – diezgan ilgi – cik nu kompjūteri un nitrox rezerves ļauj. Skaisti!!!! Pavēroju kādu galīgi caurspīdīgu zivtiņu, kas dzīvojas pa Kanjona sienu – visas asakas un iekšas ir redzamas. Dikti interesanti viņa izskatās. Tad vēl drusku vienkārši paguļam smiltiņās uz muguras – vērojot kā caur Kanjona šķēlumu caur ūdeni rotaļājas saules stari. Skaisti, skaisti, skaisti!!! Nu bet tad jau jāpeld laukā, Olga ir pietuvojusies 110 bāru atzīmei. Izpeldam no Kanjona un apmetušu vēl loku pa labi, dodamies lagūnas, tātad – izejas, virzienā. Daudz lionfish – īpaši gar pašu kanjonu. Skaisti viņas tur plivinās. Un no Kanjona nu jau plūst gaisa burbulīšu virtenes... Kā tāds gaisa burbulīšu priekškars, arī daiveru jau daudz zem ūdens, pie Kanjona ieejas pat jau tāda kā neliela rinda izveidojusies... Cik forši, ka mēs tur bijām pirmie :)

Starp citu, atpakaļ peldēt ir daudz vieglāk – mēs ejam ar straumi, tā ka pleznas var gandrīz vai nekustināt, ļauties tikai lidojumam, lai straume nes :)

Netālu no ieejas lagūnā Žeņa parāda nelielā koraļļu pudurī aliņā ieslēpušās divas garneles. Andrejam gan nākas rādīt divreiz, līdz viņš saprot, kam tieši jāpievērš uzmanība ;) Un tad jau neliela cīņa ar straumi, lai iepeldētu lagūnā, un pa seklumu peldam uz izeju.

Vispār jau viļņi drusku tomēr traucē iziešanu, bet krastā nonākam veiksmīgi. Tad seko drusku vairāk kā stundu ilga atpūta, tējas dzeršana un tad jau pošamies uz otro daivu. Kamēr ģērbjamies, sanāk paklausīties, kā pie blakus galdiņiem kāds krievu instruktors vai gids (kas nu viņš tur bija) savējiem stāsta par daivingu... O!!!! Sanāk tādas „pērles” dzirdēt... :D Finālā mēs ar Žeņu jau cenšamies skaļi nesmieties, bet grūti... ne katru dienu ko TĀDU nākas dzirdēt :D Piemēram, uz kāda daivera jautājumu, ko nozīmē deep stop, instruktors atbild – man kompjūterā ir deep stop, bet jums par to nav jāzina. Tad vēl uzzinām, ka Blue Hole bojā iet tikai tehniskie daiveri, AOWD tur nemirstot... Nu un tādā garā... :D Galvenais, ka viņš pats ar savu stāstīto ir tik apmierināts, pat no malas redzams, ka jūtas kā baigais varonis.

Nu bet tad jau mūsu grupa ir gatava otrajam daivam. Tas būs arī tepat – Rick’s Reef, tas drusku pabraucot austrumu virzienā no Canyon. Vispār jau precīzi daivs sauksies Rick’s Reeef – Canyon. Tas būs drifts. Daiva sākums Rick’s Reef, bet atgriezīsimies no daiva jau Canyon. Nu turpat, kur iznācām no ūdens pirmajā daivā.

Esam saģērbušies, ekipējums ir saliekts, tad sakāpjam pikapa kravas kastē – mūs aizvizinās līdz niršanas vietai. Sēžot uz kravas kastes malas sanāk drusku pakratīties, kad auto uzbrauc uz kāda akmens.

Ieiešana ūdenī te izrādījās drusku problemātiska un ne bez traumām... Īsumā – mēs ar Andreju, piepalīdzot viens otram uzvilkt pleznas, tikām ar vilni nogāzti. Un uz tiem nejaukajiem akmeņiem. Viņam drusku zila kāja, man rokai ietraumēts pirksts. Bet savādāk viss ok. Ienirām, par nelielu neapmierinātību visiem, straume bija mazinājusies un cerība palidot driftā bija pagaisusi... Nācās vien pašiem pleznas vicināt :D

Redzējām divas napoleonzivis – lielu un maziņu, kuras izpeldēja no zilgmes. Tad arī nelielu elektrisko raju, kura kādu brīdi peldēja, tad ļoti sparīgi ierušinājās smiltīs. Andrejs atkal bija drusku aizkavējies kaut ko filmējot, tā ka Žeņai nācās viņam vēlreiz rādīt, kur īsti tā elektriskā raja atrodas, bet raja diez ko negribēja tikt izdzīvota no smiltīm, kur bija ieslēpusies. Bet kad bijām jau lagūnā un peldējām laukā, atradu divas tā saucamās butes. Dziļums ar 2 metriem, redzamība laba, krāsas košas, tā ka šis video fragments Andrejam sanāca īpaši labs :)

Jāteic, ka otrā daiva beigās es tomēr drusku nosalu, ne jau tā ka drebuļi kratītu, bet drusku vēsi bija. Ūdens temperatūra gan +23C, vismaz ne +22C kā esot bijis pāris dienas atpakaļ ;)

Pēc daiva uzreiz salikām visu ekipējumu mašīnā un braucām atpakaļ uz Dahabu. Te tā diezgan ātri sanāk atgriezties no daiva. Daivcentrā sarunājām, ka vakarā tiksimies „Friends”. Es vēl aizgāju pusdienās uz „Same Same” – izmantoju neizlietoto brokastu kuponu, kas tad dod 30% atlaidi parastās 20% atlaides vietā. „Same Same” piedāvā arī marokāņu virtuvi – vistas un dārzeņu sautējums tadžinā bija labs :) Pie blakus galdiņa sēdēja Olga, no „Dahab Palza Hotel”, papļāpājām, sapazīstināja mani ar masieri Aņu – tipa ja vajag masāžu, var pie Annas griezties.

Nu bet pats vakars pagāja „Friends”. Jautri :) Reāli šoreiz ļoti ir paveicies ar daiveru kompāniju – superīgākā! :)

Nedaudz no Dahabas... :)

2010-04-14T07:54:00.000-07:00

29.marts, 2010.

2010-03-30T14:15:00.000-07:00

Mošejas klātbūtni nedzirdēju. Laikam pārāk cieši gulēju, tā ka agri, agri no rīta neviens mani nepamodināja ;) Piecēlos pati pēc sava modinātāja :D

Brokastot šorīt devos uz „Same Same”. Galvā jau ir doma – izmēģināt kādas viņiem te visas brokastis. Šodien sāku ar Egyptian breakfast. Izrādās, te brokasto diezgan daudzi. Šorīt pie brokastīm pasūtīju tēju, kafiju vēl neriskēju, jo, nu negribējās vēl to nescafe... Egyptian breakfast izrādījās liels šķīvis ar felafel, ful, tahinu, sieru ar tomātiem, gurķu šķēlītēm un trauciņu cukurniedru sīrupa. Nu, protams, arī vietējā maize. Jāteic, ka viss bija garšīgi, pat ful, kas man ne īpaši garšo. Bet šoreiz viņi tās pupas bija pagatavojuši kopā ar tomātiem, tā ka tiešām bija garšīgi. Arī vietējais baltais siers (kas drusku līdzīgs feta sieram) sajaukts ar svaigu tomātu biezeni un vairāk līdzinājās biezpienam ar tomātiem.

Brokastis pagāja ļoti nesteidzīgi... nu, laiks te nekur neskrien, šķiet, Dahaba ir viena no tām vietām, kur mierīgi var izbaudīt Egyptian time ;) Skats uz jūru, pāris kaķi, kuri skraidīja pa restorāniņu, tūristi, kuri brokastoja... Viens pārītis bija tāds īpaši fun – puisi brokastīs pasūtīja lielu trauku ar šokolādes saldējumu... Nu gan brokastis :D Bez tam, kad viens no brūni strīpainajiem kaķiem uzleca uz viņa dīvāniņa atzveltnes, puisis sākumā nopētīja vai neviens nemana un tad kaķi nogrūda no dīvāna malas :D Jāteic, ka oficiantiem tas nebija palicis nepamanīts – drīz viņam tika atnesta pudele ar ūdeni, no kuras var uzpūst kaķiem, kad tie pārāk sāk uzmākties :D

Tā nu es rītu pavadīju nesteidzīgi brokastojot, vērojot jūru un cilvēkus :)

Ap 12 bija sarunāts satikties ar Tishina „Planet Divers” – ekipējumu salikt, papīrus aizpildīt. Izrādās, es biju drusku pārrēķinājusi laiku, kas nepieciešams, lai no viesnīcas aizietu līdz Lighthouse, tā ka ierados drusku ātrāk. Kamēr gaidīju Tishina, garlaicīgi nebija, jo Planētas ofisa menedžeris Omārs sēžot pie datora un kaut ko tur darot, dziedāja. Tas nekas, ka īpaša dziedāšanas talanta viņam nebija. Vienalga dziedāja :D

Un tad jau Tishina bija klāt. Aizpildīju visus papīrus, uzrādīju DM un Nitrox sertifikātus, DAN apdrošināšanas karti. Saliku ekipējumu kastē un dabūju skapīti nr.109. Pasmējāmies vēl par to, ka man šoreiz ne tikai viesnīcā istabas numurs ir 109., bet arī daivcentrā skapītis ar tādu pašu numuru :)

Pēc tam līdz vakaram brīvais laiks. Pastaigāju pa Dahabu. Tāds relax :))) Pēc tam „Friends”... :)

„Friends” pasēdēju internetā un nospriedu, ka būs kādu dienu te jāatnāk vienkārši grāmatiņu palasīt. Viens anglis tā gulēja uz dīvāniņa, pīpēja ūdenspīpi un lasīja grāmatu... ar skatu uz jūru... relax...

Vakarpusē pienāca sms no Tishina – vakarā viņš pienākšot „Friends”. Tā ka vakarā atkal brieda daiveru tusiņš. Es gan tur biju drusku ātrāk – galu galā „vakars” ir stiepts jēdziens ;) Sēdēju pīpēju citronu ūdenspīpi un dzēru melno tēju ar svaigām piparmētrām. Līdz pie mana galdiņa parādījās viens no „Friends” puišiem ar saldējuma un augļu trauciņu – „Present for habibi!” Hi-hi-hi!!! Atlika tik smaidīt un teikt paldies :))) Saldējums tiešām izrādījās garšīgs. Un tad jau arī pārējie bija klāt. Rīt „Planet Divers” jābūt pirms 8:00 no rīta. Izbraukšana 8:00. Nirsim Canyon. Tā ka pa smuko būs :)

"Dahab Plaza Hotel" - es te dzīvoju :)

2010-03-30T14:06:00.000-07:00

Braucam uz Dahabu - 28.marts, 2010.

2010-03-30T14:05:00.000-07:00

28.marts, 2010.

2010-03-30T13:52:00.000-07:00

Rīts sākās kā parasti. Nu, ar modinātāju, kam jāzvana 7:30. Pamodināja gan mani Lena, piezvanot 7:25 lai pajautātu kā es uz lidostu plānojot un cikos īsti man tur vajag būt. Viņa tikko kā Magdi uz marinu aizvedusi – viņš uz safari, un ja sanāks laiks, varbūt varot mani uz lidostu aizvest. Man tā kā lidostā ap 9 jābūt, lidmašīna pēc biļetes 10:20. Sarunājām, ka pēc stundas viņa piezvanīs – kad zinās skaidri – tiek vai nē.

Tā kā biju pamodusies, tad arī sāku lēnām taisīties :D Lena piezvanīja drusku pēc 8 – viņa tomēr netiekot, bet varot man atsūtīt taksistu. Ok. Sazvanījos vēl ar to viņas taksistu, sarunājām, ka ap 8:50 viņš būs klāt.

Stiepjot, jeb pareizāk – velkot somu lejā pa trepēm, protams, pirmajā stāvā satiku Mazo Riebeklīti. Kaut ko pa elektrības skapi rakājās... Paziņoju, ka būšu atpakaļ pēc 2 nedēļām, tipa, lai nedomā, ka s kaut kur esmu pazudusi.

Taksists gaidīja, un lidostā mēs ieradāmies ļoti laicīgi. Protams, tie lidostas rekonstrukcijas darbi drusku traucē, bet savādāk – ja atrod pareizo koridoru, kur caur būvmateriālu kaudzēm iziet uz izlidošanas daļu, tad jau viss ok :D

Pirms reisa uz Šarm el Šeikhu bija reiss uz Kairu, kurš drusku kavējās, toties Šarma reisu pat palaida drusku ātrāk. Un tad jau 15 minūtes gaisā, skats uz Sarkano jūru un jau laidāmies lejā. Pat stjuaršu izdalītās sulas visi paguva izdzert :D

Pie izejas no lidostas taksists, kam mani jau gaidīja. Ar lapu rokā, uz kuras rakstīts mans vārds. Un tālāk jau apmēram 85km garš ceļš caur kalniem uz Dahabu. Šoferītis laiku pa laikam man piedāvāja apstāties, lai nav tikai visu laiku man caur logu jāfotografē. Da, nevajag. Tāpat labi. Kamēr mēģināju nofotografēt kaut kādu kazu baru pie beduīnu ciemata, pabraucām garām beigtam kamielim... Ceļmalā gulēja... Laikam mašīna notriekusi... Vispār es nebūtu pamanījusi, vairāk tas nabaga kamielis līdzinājās smilšu čupai – gandrīz vienā tonī ar apkārtni. Tā ka beigta kamieļa foto nebūs.

Jāteic, ka šoreiz mēs līdz Dahabai aizbraucām ļoti normāli, nevienā kontroles punktā netikām apturēti.

Viesnīcā mani jau gaidīja. „Dahab Plaza Hotel” izrādījās jauka vieta. Reģistratūrā sēdēja meitene Olga, krieviete, kura, kā izrādījās, ar frīdaivingu nodarbojas. Izstāstīja kas un kā viesnīcā – tēja, kafija, dzeramais ūdens par brīvu, arī ūdenspīpē un veļas mazgātava par brīvu. Par brokastīm man izstāstīšot boss Emads.

Numuriņi forši. Dzīvoju otrajā stāvā. Pat interneta vads numurā :D Man gan tā kā diez ko nevajag, pašai sava interneta fleška. Televizors, piedevām, kā paguvu izpētīt, ir arī pāris filmu kanāli angļu valodā, tā ka ja galīgi nebūs ko pa vakariem darīt... ;) Kamēr izkrāmēju somu, klauvējiens pie durvīm – viesnīcas boss Emads – vai es esot gatava iet iepazīties ar restorāniem, kur varu brokastot. Ok. Vēl Emads saka, ka iedošot man „karton”... Hmmm... Ko? Pārprasīju, ko viņš plāno iedot, izrādās – kasti ar ūdeni (12 pudeles pa 1,5l)... Es pat apstulbu, kad apkalpotājs ienesa man numuriņā to kasti!!! Uzreiz kasti ūdens!!! Nu gan!!!

Jāteic, ka viesnīca atrodas tiešām gandrīz pašā centrā. Drusku gan nost no restorāniņu zonas, aiz tiltiņa. Ja precīzi, viesnīca atrodas aiz „Ghazala market” – tipa, vietējā lielveikala.

Nu un tad mēs ar Emadu gājām iepazīties ar restorāniem, kur varu brokastot. Brokastis ir iekļautas viesnīcas cenā. Izrādās, es varu brokastot vai nu „Same same”, kas atrodas netālu no viesnīcas, otra brokastošanas vieta – pie Lighthouse – „Fresh Fish” vai nu kā tur saucās. Bez tam abos restorānos, kas kā sapratu, pieder Emadam, pārējā laikā ēšanai 20% atlaide.

Emads izrādījās diezgan pļāpīgs... Un vēl – laikam jau viņam bija svarīgi izvadāt savu klienti pa saviem restorāniem, nu vispār pa visu to restorāniņu zonu.

Pēc pastaigas iepazīstot brokastošanas vietas, atgriezos viesnīcā... un pagulēju... sanāca kāda stunda... jo pamodos no aicinājuma uz lūgšanu... mošeja izrādās netālu. Lai gan smuki skanēja, pat varēja saprast, kas tiek teikts.

Nu un pēc tam pārvācos uz „Friends”. Sabri izrādās kaut kur ir prom, cerams, īslaicīgi. Bet ūdenspīpju kvalitāte tomēr nav mainījusies :)))

Atnāca Tishina, papļāpājām par daivingu, par to kad sākšu nirt, kas vispār te jauns utt. Tishina un Žeņa, piemēram, tagad ceļ te māju – drīz jau būs gatava. Pēc tam atnāca Andrejs un Olga. Ar Andreju tad es arī nākamnedēļ niršu. Vēlāk mums atkal pievienojās Tishina. Tā ka „Friends” nosēdējām diezgan ilgi :)

Tikai vakarā, kad taisījos tīrīt zobus sapratu kāpēc man jau pirmajā dienā iedota kaste ūdens – nu biju paguvusi piemirst, ka no krāna te tek nedaudz sāļš ūdens....

27.marts, 2010.

2010-03-30T13:49:00.000-07:00

Šodien plāni tādi – sacept pankūkās atlikušo ķirbi, jo rīt galu galā braucu prom :D Pēc tam lidostā sagaidīt Jonjonu un tikt pie no mājām atsūtītā fotoaparāta. Bet vakarā ar daivcentra kolēģiem spēlējam boulingu...

Kamēr cepu pankūkas, zvana Lena – mums sarunāts, ka viņa aizvedīs mani uz lidostu, lai taxi nav jāņem. Papļāpājām, finālā Lena ar Evu Mariju atbrauca uz pankūkām :) Nu bet īsi pirms trijiem braucām uz lidostu. Izrādās, lidmašīna drusku kavējās. Lena aizbrauca uz stāvvietu, bet es devos gaidīt pie atlidošanas. Tūristu bari plūda no lidostas, tikai pēc kādām 20 minūtēm parādījās „Novators” pārstāvji, tas viesa cerību, ka lidmašīna no Rīgas nu jau ir nosēdusies. Un tad uzradās Hanny – viens no tūrkompānijas gidiem, kas šad tad brauc arī ar mums uz bota. Tāds dikti pļāpīgs tips. Tā nu man bija izklaide, nebija vienai garlaicīgi saulē jāstāv. Bez tam tiku pārējiem gidiem stādīta priekšā kā „nash instruktor” :D Hanny arī ieziņoja, kam lidmašīna tiešām ir nosēdusies, ka drīz tūristiem jāparādās. Finālā gan izrādījās, ka Jonjonam uzņemošā puse ir nevis „Novatours”, bet „Azur Travel”. Izrādījās, arī Ismails turpat netālu bija stāvējis. Un tad jau parādījās Jonjons. Parādīju viņiem Ismailu, kurš piereģistrēja savā lapā, ka šie tūristi jau ir iznākuši. Papļāpājām.

Lena pa to laiku bija mainījusi mašīnai riepu, kura braucot uz stāvlaukumu bija pārsprāgusi... Labi, ka taksisti bija izpalīdzējuši ar nomaiņu :D

Kad jau biju mājās zvanīja Lera, lai noprecizētu cikos tad šovakar īsti tiekamies – sarunājām 18:00 „Chez Sam”, lai pēc tam ap 19 dotos uz boulingu.

Kad ierados „Chez Sam” Lera, Maikls un Mustafa jau bija priekšā, arī Ļoša Deep Diver tikko kā bija ieradies. Tā nu mēs drusku patusējām coffee shop. Tad Lerai savajadzējās aizbraukt uz „Western Union” – tēvs naudu bija atsūtījis, vot i Maikls mūs visus savā jaunajā mašīnā izvizināja. Nu un pēc tam jau uz boulingu. Kā izrādījās Mustafa tēvocim ir kaut kāds sakars ar „Sindbad” kompleksu, tā ka mūsu Mustafa boulingā izrādās ir bezmaz vip statusā – tai skaitā ar 50% atlaidi uz spēlēm. Tā ka atkal izskatījās būs ilgs vakars boulingā.

Spēlējām mēs tikai četri – Maikls, Mustafa, Ļoša un es, Lera nespēlēja – viņai manikīrs ;)

Pirmā spēle bija vislabākā – mēs ar Ļošu bijām vadībā, sākumā vinnēja Ļoša, bet spēli beigās uzvarēju es. Maiklam par lielām sirdssāpēm, jo to, ka es esmu viņu vinnējusi viņam vienmēr ir grūti pārdzīvot :D Kā spēles laikā viņš tik laiku pa laikam izmeta – labāk, lai vinnē Ļoša, nevis tu! A mums par to jautri. Pārējās spēles vinnēja Mustafa, tā ka šajā vakarā Maikls tā arī netika pie uzvaras.

Jāteic, ka, lai arī kā Maiklam nepatīk, ja es viņu šad tad vinnēju, mums ir tāda sava veida komanda boulingam. Ir ar ko uzspēlēt. Tā ka, ja dikti gribas uz boulingu mēs parasti viens otram zvanam un jautājam – kā ar boulingu šovakar. Parasti jau laiki sakrīt. Jo ko te tādu īpaši vēl darīt. Maiklam pat ir ideja, ka mums uz pusēm jāpaņem boulinga Zelta karte – tur uz spēlēm sanāk tā 50% atlaide. Un tad mēs varētu tā pa riktīgo uzspēlēt :D Es gan šodien Maiklam, kurš atkal atgādināja ideju par Zelta karti, teicu – kāda jēga ņemt Zelta karti, ja mums ir Mustafa ;)

Nu bet boulinga puiši šodien bija vienkārši jauki. Mahmudam sākumā bija mācībstunda – viņš māca citiem spēlēt boulingu. Šovakar tie bija 2 vietējie puiši. Nu bet Aymans atkal bija vecais, labais Aymans, nevis Mr.Zlo :D

Kad jau gatavojāmies iet prom, es pie letes gaidīju Maiklu un Mustafa, kuri bija aizgājuši maksāt. Netālu stāvēja Mahmuds, kurš skatījās uz mani, neko gan neteica, bet izskatījās, ka grib parunāt. Nu a es ņēmu un pajautāju „How are you?” Uz ko Mahmuds sapriecājies, ka ir iespēja sarunai, pienāca klāt un sāka stāstīt, ka ir kā ir, ka jācer, ka būs labi utt. Diez ko daudz jau mēs parunāt nepaguvām, Maikls un Mustafa bija klāt, bet Ļoša jau ārā gaidīja. Bet izskatījās, ka Mahmuds grib parunāt par Sadu. Kā vēlāk, kad Sadai to stāstīju, viņa teica: „Nu, ja, tagad tev grib raznesti mozg.” Hehehe!! Nu tad ar Aymanu mums būs daudz kā kopīga, būsim abi apkārtējās problēmas saklausījušies, tik tad Sadkai vēl jāaiziet Aymanam sirdi izkratīt. Nu, tad toč būs pilns komplekts :D

Izejot no boulinga saku puišiem - čau, tiksimies tad pēc 2 nedēļām. Maikls tāds – kur tu tagad? Nu uz mājām, protams. Īsumā, tos „5metrus”, kas ir no boulinga līdz manām mājām, tiku aizvizināta ar auto :D Vajag jau pazīmēties. Visus vajag pa mājām izvadāt. Nu, labi, tur Ļoša, kuru uz „El Samaka”, un Mustafa, kuram uz Sakkalu. A es ta toč ar kājām varēju aiziet. Bet nekā – sēdies vien auto, aizvedīsim :D

Nu bet mājās vēl vajadzēja somu priekš Dahabas sakārtot. Tā ka līdz vēlai naktj... Galvenais neko neaizmirst :)))

26.marts, 2010.

2010-03-29T13:42:00.000-07:00

No rīta braucu uz daivcentru. Neniršu, bet vienkārši pa jūru padzīvošos. Nu, paskatīšos, kā citi nirst.

Vakar daivcentrā bijusi „Chamber of diving and water sports” (CDWS) pārbaude – ikgadējā sertifikācija. Ar sertifikāciju viss ok, toties Kamerai tagad jauni noteikumi attiecībā uz introdive, kuru, kā izskatās, viņi iecerējuši vispār likvidēt. Tagad ar introdaiveriem varēs nirt tikai instruktori. Visiem DM tiek rekomendēts nokārtot vismaz CMAS instruktora sertifikātu. Bez tam – vairs nekādu 2 introdaiveru uz vienu gidu – tagad tikai pa vienam. Piedevām, ja introdaiveris pasūtījis arī zemūdens foto, tad to jāveic atsevišķam daiverim. Tā ka - vēl viens cilvēks zem ūdens.

Nu un šodien šie jaunie noteikumi – niršana pa vienam introdaiverim, tika ieviesta arī mūsu daivcentrā... Labi, ka tūristu šodien nebija īpaši daudz. A to – sanāktu vēl līdz vēlai naktij introdaivus taisīt...

Pirmā niršanas vieta El Sakhwa. Vējš šodien jūrā atkal liels, pat lai daivsaitā piestātu, kapteinim nācās pabraukt tam garām, tad apgriezties un no otras puses iebraukt švartošanās vietā... Šūpoja pamatīgi. Nira visi pēc noteikumiem, jo kā izrādās – ja redz zem ūdens, ka kāds daivcentrs neievēro noteikumus – par viņiem nekavējoties vajag ziņot Kamerai... Vobšem stučīšana...

Jāteic, ka Kamera plāno ar laiku (un kā izskatās, ļoti drīz) panākt to, ka introdaivu vietā būs Discovery Scuba Diver. Tātad – iepazīšanās ar daivingu – vispirms tūrists jāapmāca baseinā un pēc tam viņš var nirt jūrā... Bet tas nozīmē, ka cenas uz daivingu Ēģiptē tikai celsies...

Otrais daivs Marsa Abu Galawa. Šādos laika apstākļos... nu diez vai īpaši daudz ko tur zem ūdens varēja redzēt... Bez tam, daļa introdaiveru no otrā daiva atteicās. Man par pārsteigumu, neatteicās viens krievu pensionārs, kurš no pirmā daiva atgriezās pavisam bāls... Knapi 10 minūtes zem ūdens pabijis, pēdējiem spēkiem izkāpa uz bota... es pat viņam siltu, saldu tēju aiznesu, jo reāli viņš izskatījās ļoti slikti... Bet – viņš devās arī uz otro daivu, kā izrādījās viņam bija motivācija – vajag zemūdens bildes – nu, viņš zem ūdens... No otrā daiva viņš atgriezās daudz labākā izskatā, vairs ne balts kā palags...

Nu bet man diena jūrā pagāja savā ziņā labi – atpūtos, drusku, kad vajadzēja, palīdzēju ar introdaiveru saģērbšanu, bet tā vairāk vēroju jūru un klausījos mūziku :)

Vakarā 18 mums ar Sadu bija sarunāts iet uz taizemiešu restorānu „Thai Garden”. Katja netika, jo viņai bija jābrauc ar vīru uz Kairu. „Thai Garden” ir superīga vieta, bez tam visu šo laiku tur nav zudusi kvalitāte. Pēc restorāna vēl iegriezāmies „Chez Sam” – uzpīpēt :D Nu bet pēc tam ap kādiem 20:30 devāmies uz boulingu. Un te nu sākās vakara jautrības....

Eju es iekšā boulingā, tipa – durvis atvēru, pie letes stāv Mahmuds un smaida, tipa hello – hello! A te man no aizmugures atskan Sadas balss – ejam prom, fiksi ejam prom! Nodomāju, ka Sada ieraudzījusi Mahmudu, pārdomājusi par boulingu. Pagriežos un saku, lai beidz tak, lai nāk tik iekšā. Bet Sada – fiksi, ejam prom. Izgāju laukā noskaidrot kas un kā. Izrādījās, Mahmuds te ne pie vainas, bet gan tas, ka boulingā ir Alīna, nu bet Sada ar Alīnu šobrīd labāk netiekas, nu ja tas ir iespējams.

Tā kā Alīna ir boulingā, mēs tātad tur tagad nevaram iet... Jāiet kaut kur citur pasēdēt... Es gan paziņoju, ja šovakar mums šā kā tā jāiet spēlēt boulingu, tipa, lai tur Mahmuds un pārējais staffs nepadomātu, ka mēs kādas duras – kā kādas padsmitgadnieces, kas to tik prot kā atvērt durvis, pateikt čau un aizmukt prom :D Nu reāli, no malas tā droši vien izskatījās...

Kā izrādījās, Sada sākumā nebija sapratusi, kas par mašīnu stāv pie boulinga, tipa, Alīnas mašīnu nebija atpazinusi – jo tad mēs no šīs muļķīgās situācijas būtu izvairījušās. Bez tam, kā izrādījās, Sadai ir ļoti laba reakcija – es tak Alīnu pat nebiju pamanījusi – viņa kaut kur pie celiņiem bija stāvējusi...

Tā nu mēs pārvācāmies uz Aymana restorānu (nu nosaukumu es tā arī līdz šim neesmu iegaumējusi, kaut kāda Aymana restorāns ir), kur jau reiz bijām bijušas. Un te nu apstiprinājās fakts, ka Hurgada tiešām ir maza, visur kādus paziņas var satikt – te kaut kādā kompānijā sēdēja „Azur Travel” Muhameds, kuram, protams, uzreiz vajadzēja mani noinformēt, ka Irina braucot uz Hurgadu. Nu to es tā kā pati zinu :D

Tā nu mēs Aymana restorānā līdz kādiem desmitiem nosēdējām. Par laimi, ejot uz boulingu, jau pamanījām, ka Alīnas mašīna tur vairs nestāvēja. Tā ka ceļš bija brīvs.

Boulings izvērsās par ļoti jautru pasākumu. Viss sākās jau ieejot – aiz letes stāvēja Mahmuds, kurš ieraudzījis Sadu sāka ne tikai pārlaimīgi smaidīt, bet arī kaut ko runāt krieviski (a pirms tam krieviski viņš nerunāja), toties Aymans izskatījās nikns kā pūķis, īsts Mr.Zlo. Tā ka šim vakaram viņš pat tādu iesauku ieguva :D

Mums tika iedots pats malējais celiņš, kas gandrīz pretim izejai un letei. Piedevām, blakus celiņā spēlēja daži no tā dēvētās „izlases” ;) Tipa Lords un vēl viens. Īstenībā, kad blakām spēlē ļoti labi, tad var arī šo to noskatīties, iemācīties... Nu, interesanti ar, prieks tak skatīties, kad kāds ļoti labi spēlē :)

Tā nu mēs spēlējām, Sadai diez ko negāja... Un tad, kad viņai kārtējais metiens vija aizgājis pa malu, pagriežoties un dodoties pēc nākamās bumbas, no Sadas atskanēja „S...a b...d!!!” (nu, pī-pī-pīiii) Lodrs tajā brīdī gatavojās metienam. Tas bija jāredz, nu viņa seja – sākumā izbrīns, tad smiekli. A es jau tur bezmaz histēriski smējos. Viņš izdarīja metieni, visi ķegļi, protams, nogāzās. Sada arī bija sagaidījusi savu bumbu un atkal viņai tā aizripoja uz malu. Lords jau bija paguvis atgriezties pie savējiem un izstāstīt dzirdēto. Arī tur visi smējās. Pēc tam spēle kļuva vēl jautrāka – Lords uzņēmās šefību mācīt Sadai kā labāk jāspēlē. To tik vajadzēja ieraudzīt Mahmudam, kurš nu no visādiem stūriem lūrēja, kas nu te notiek. Toties Mr.Zlo joprojām nebija mainījis savu sejas izteiksmi un raidīja Sadai ļaunus skatienus, par ko mēs nospriedām, ka Mahmuds noteikti viņam raznjos ves mozg stāstot par savu nelaimīgo mīlu :D

Bez tam, kad Sadai atkal neizdevās metiens – bumba aizlidoja uz malu, Mahmuds, kurš jau bija pārvācies pie galdiņiem, veltīja aplausus. Vobšem bija jautri. Piedevām, Lodrs un „izlase” tika noņemti no celiņa, tipa it kā tūlīt grupa parādīsies, kas rezervējusi... Tas nekas, ka bija arī vēl citi brīvi celiņi. Tā ka „izlase” pēc tam sēdēja pie galdiņiem un vēroja kā mēs spēlējam. Pēc kādām 20 minūtēm tiešām parādījās baigais cilvēku bars. Mēs ar Sadu vēl nosmējāmies, ka ekskursanti ieradušies, nu tiešām – gandrīz lielais tūristu autobuss. Tā teikt, pa dienu viņiem bijusi ekskursija uz „Sindbad” akvaparku, bet vakarā uz boulingu :D

Piedevām, viņiem tiešām bija rezervācija uz 4 celiņiem. Pat mēs gandrīz tikām noņemtas no spēles. Kad aizgāju ar Aymanu runāt, ka mēs gribētu vēl vienu spēli, viņš saka – nav brīvu celiņu. Bet tad pēkšņi no nez kurienes uzradās Mahmuds un brīvs celiņš atradās – tikai zālēs otrā galā, prom no galdiņiem, kur sēdēja Lords un „izlase” :D

Jāteic, kā tikām aizsūtītas trimdā ;) Aymana attieksme kaut kur mainījās, sāka atkal pēc cilvēka izskatīties, nevis Mr.Zlo :D

Mēs pateicoties drusku ;) (he-he-he!) greizsirdīgajam Mahmudam bijām palikušas bez „atbalsta grupas”, bet tas nenozīmē, ka spēle no tā kļuva sliktāka. Boulings rullē! Tā ka jautrība turpinājās. Pat vēl vienu spēli pēc tam paņēmām. Finālā mēs pa vakaru 5 spēles katra nospēlējām.

Kad gājām maksāt, Aymans man prasa cik spēles esam nospēlējušas, vai pareizi, ka 10. Nu jā – katra pa 5. Uz ko viņš dod čeku un rāda uz vaigu – lai dodu buču! Man acis lielas. Par ko??? Viņš redz mums 50% atlaidi piešķīris :) Buču šā kā tā nedabūja, tik uzsmaidīju un pateicu paldies :D Tā ka Mr.Zlo arī vakara gaitā bija parādījušies cilvēcīgi vaibsti :D Kā Sada smējās – ka man ar viņu daudz kas kopīgs – viņam Mahmuds raznosit mozg, a viņa man – nu par vienu un to pašu tēmu, tikai no dažādiem saktu punktiem :D Ha-ha-ha!!!

Kamēr es kasē maksāju par boulingu, Sada kaut ko ar Mahmudu apsprieda – nu atkal viņš bija parādījies, lai atkal papļāpātu. Sada viņam šoreiz ar pateica, ka ko ta solījis piezvanīt, ja to tā arī neizdarīji. Uz ko viņš atbildējis, ka esot problēmas ar ģimeni. Kā Sada pēc tam teica, zinot ēģiptiešu ģimenes – visticamāk vecāki uzstāj, lai viņš šķiras no savas ārzemju sievas, tā te tāda tipiska lieta – ja ilgu laiku nav bērnu, tad priekš kam tāda sieva vajadzīga. Ir jau tādi, kas iztur ģimenes spiedienu un nešķiras, lai gan lielākā daļa tomēr piekrīt ģimenes viedoklim.

Prom ejot man gan no Aymana vēl nācās uzklausīt piedāvājumu – viņš man pamācīšot vēl labāk spēlēt boulingu, a par to es viņam krievu valodu iemācīšot. He-he-he! Te Hurgadā krievu valodas kursu ir pa pilno! Ir no kā izvēlēties. Pri chom tut ja :D Vobšem notēloju duru – hi-hi-ha-ha kas nu es par skolotāju, piedevām vēl krievu valodai :D

Tā nu jautri piektdienas vakars tika aizvadīts :)

25.marts, 2010.

2010-03-29T07:28:00.000-07:00

Atkal diena pa mājām. Neko īpašu nedaru, nu šādus tādus mājas darbus... Tad vēl saņēmos pieķerties ķirbim, jo šaubījos vai 2 nedēļas manas prombūtnes Dahabā, tas nesabojāsies. Tā kā pusdienlaikā cepu ķirbju pankūkas. Jāteic, ka ķirbis pats par sevi izrādījās garšīgs. Kā vēlāk paziņas padalījās receptēs – vienkārši sarīvēt uz rupjās rīves ķirbi, pievienot nedaudz citronu sulas un medus, kā arī sagrieztus apelsīnus – salāti gatavi.

Vēlā pēcpusdienā gan Lena mani izvilka no mājas – uz New Marina. Sarunājām tur satikties, braucienā uz New Marina man patrāpījās kaut kāds crazy taksists, brauca kā gonkās, es tik spēju kā domāt par to vai mēs neieskriesim kādā citā mašīnā vai stabā... Bez tam, viņš pat pamanījās apdzīt policijas auto un tos policistus vēl arī apaurēt... Nu nekādas cieņas pret varas pārstāvjiem :D Netālu no „El Tabia Hotel”, braucot lejā no kalna, no būvlaukuma puses vējš pacēla smilšu mākoni – es tik paspēju kā drusku aizgriezties un aizklāt seju ar roku, lai tās smiltis nedabūtu acīs – logi ta līdz galam bija vaļā. Smiltis un mazi akmentiņi ielidoja pa logu. Tikai tad ar frāzi: „Madam, sorry, sorry!” logs tika aizvērts :D Lena jau sēdēja itāļu „L’Imperatore”. Eva Maria gulēja krēslā. Kaut kā tā itāļu mūzika fonā un skats uz baltām jahtām nedeva domāt par to, ka mēs atrodamies... Ēģiptē. Tā eiropeiski...

Nu bet pašā vakarā ar Sadu un Katju pasēdējām „Chicco d’oro” – itāļu saldējums, meiteņu sarunas... nu apmēram tā :D

Sada sīkumos pastāstīja, kā viņai gājis braucienā uz Aleksandriju – uz konsulātu pasi kārtot. Ne bez piedzīvojumiem, tā teikt. Bez tam atgriežoties atpakaļ Hurgadā, dzīvoklī nācies piedzīvot nelielas šausmas. Guļamistabā, kur bijušas aizvērtas ne tikai durvis, bet arī logi un balkons, protams, bijis ar vēju sapūsts daudz smilšu (nu tā mums te visiem – katru dienu slaukām smiltis dzīvokļos). Tas, protams, nekas īpašs, bet kad atgriežoties dzīvoklī, atverot visus logus un durvis lai izvēdinātu, guļamistabā, pēc balkona durvju atvēršanas, no gultas apakšas izskrējusi liela žurka un pa balkona durvīm laukā. Kā Sada teica – es jau neesmu no bailīgajām, žurku ieraugot nebļauju, bet, kad izgājusi uz balkona paskatīties, kur žurka palikusi, izrādījies uz balkona, un kā vēlāk arī secinājusi, istabā vēja sapūstajās smiltīs nebijis nekādu pēdu... It kā tā žurka vienkārši kaut kur izkūpējusi. Visi, kam viņa šo stāstu stāstījusi, uzreiz teikuši, ka viņai mājās velns dzīvojis... Nu bet braucot autobusā no Kairas uz Hurgadu, Sadai sanācis braukt kopā ar kaut kādu krievu ezotēriķu grupu, kur piedevām blakām viņai sēdējusi sieviete, kura uz nedēļu devusi klusēšanas zvērestu, bet dēļ Sadas šo zvērestu pārkāpusi – kā teikusi – viņa jutusi, ka ar Sadu viņai ir jāparunā. Bez tam kaut kādu tur ļauno garu atbaidītāju - amuletu, uzdāvinājusi. Nu un atgriežoties mājās, Sadai no dzīvokļa aizbēdzis velniņš... Tic gan viņi te visam kam tādam... Noklausoties šo story man bija savs komentārs, ko Sada nosauca par pārāk pozitīvu, ka es uz visu pārāk pozitīvi skatoties :D A ko? Kāpēc visā ko tik sliktu saskatīt? Tad vēl arī naktīs mierīgi gulēt nevarēs, murgi rādīsies ;) Beigu beigās es vēl izmetu, ka varbūt viņas boulinga Mahmuds, pārvērties par žurku sēdējis zem gultas, nu tas bija sākums smieklu vētrai. Visas trīs mēs tālāk iztēlojāmies Mahmudu kā žurku, kura tup zem gultas. Reāli pārsmējāmies :D Pat nospriedām, ka rīt jāiet boulingu uzspēlēt :D

24.marts, 2010.

2010-03-24T14:32:00.000-07:00

Rīts. Un es braucu uz daivcentru :) Tautas šodien izskatās tiešām būs daudz. Un sarkanais bots „Maximilian” arī jau stāv blakus „Sun Boat” un „Rosetta”. Manējais uz šo dienu... Nu, tas šodien privat boat, uz kura man jāvada brīfings.

Prieks ir atkal visus redzēt un satikt. Atbraucis ir Ļoša Deep Diver. Būtu es uz „Rosetta”, būtu kompānija...

Kamēr ar puišiem un Leru pļāpāju, parādījās arī mani privat boat pasažieri – 4 pieaugušie un viens bērns. Nirs tikai divi – Sergejs un Svetlana, pārējie – Nikolajs, Elena un Nikita snorkelēs. Tā nu ar boat list rokās un atpūtniekiem sekojot („Mostravel” gida pavadībā) devos uz „Maximilian”. Kā bots nelielai kompānijai tas tiešām ir labs. Tīrs, ērts, komanda laba.

Mūsu puiši pat uzlika trapu no „Sun Boat”, lai uz „Maximilian” nav jākāpj caur „Rosetta”. Kamēr tūristi pildīja anketas, Ibrahims ar Ahmedu iekrāmēja mums ekipējumu un balonus. Nirs ar viņiem Mustafa.

Vispār diezgan ilgi šodien gaidījām atļaujas iziet jūrā – tikai ap kādiem 9:30 atnesa... Vot, tas kantoris reāli pārāk lēni strādā, tak būtu vismaz vēl kādus cilvēkus pieņēmuši, lai darbs ātrāk iet uz priekšu... A tā diezgan bieži sanāk pietiekoši ilgi gaidīt....

Nu un kad beidzot atļaujas bija klāt, varējām doties jūrā. Pirmā pietura Gota Abu Ramada. Otrā niršanas vieta – vai nu Abu Ramada S, vai Aroug Talata. Skatīsies pēc laika apstākļiem.

Privat boat pasažieri izrādījās jauka kompānija. Niršana tā īsti gan interesēja tikai Sergeju, sievu viņš bija pierunājis kompānijas pēc, bet draugus – vienkārši paaicinājis izbraucienā pa jūru. Jāteic, ka sākumā gan Sergejs man likās tāds, nu no iedomīgajiem jaunajiem krieviem, cigarete nepārtraukti zobos, skatiens tāds „ja samij krutoj”, un vēl tie prikolīgie „Ekspedīcijas” oranžie t-krekli, kurus te nēsā katrs sevi cienošs krievs ;) Tā teikt, jo labāks uzraksts, jo krutāk. Sergejam bija „Пьем все, что горит, любим все, что двигается!” Nu, jā – pirmais iespaids šoreiz izrādījās maldinošs, viss bija ok. Sergejs pa nopietno interesējas par daivingu, sertifikāts gan viņam neesot vajadzīgs, arī tā labi, pietiekot viņam ar motocikliem, diviem nopietniem hobijiem neesot laika. Niruši gan viņš, gan Svetlana bija jau iepriekš – Šarm el Šeikhā. Tā ka brīfingā bija vieglāk – nu, drusku savādāk nekā, kad jāstāsta tādiem, kas daivingu ne reizi vēl nav mēģinājuši. Gandrīz visu ceļu līdz Gota Abu Ramada nopļāpājām. Interesēja viņus viss, ne tikai daivings un Sarkanās jūras zemūdens pasaule :)

Jāteic, ka vējš ir joprojām, ne īpaši stiprs, bet ir. Braucot uz Gotu nācās secināt, ka mūsu tur būs daudz. Nelielajā daivsaitā jau no rīta (lai gan parasti te visi dodas uz otro daivu) bija pilns ar botiem, ne mazākās iespējas pasūtīt, teiksim, piešvartošanos Coral Garden – šodien – kur būs vieta, tur arī būs labi. Tālāk esošajā Abu Ramada S neizskatījās labāk, arī tur bija pilns, bet par Small Giftun vispār nav jēgas runāt – tur šķiet bija lielākā daļa Hurgadas daily botu...

Kapteinis piešvartojās līdzās „Rosetta” – apmēram pa vidu daivsaitam, vairāk gan uz Haizivs pusi. Kopā ar Ibrahimu palīdzēju Sergejam un Svetlanai saģērbties. Ieleca viņi ūdenī... un... ehhh.... kā arī man gribējās ielekt.... Bet nekā... Jāturas... jāpaciešas....

Svetlanai pietika ar kādām 5 minūtēm zem ūdens. Uzprasījās augšā. Mustafa pat īsti nesaprata, kur problēma, neviens nesaprata. Pateica viņa tikai, ka viņai pieticis, ka vairāk nenirs. Toties Sergejs izbaudīja daivingu pēc pilnas programmas – pabija zem ūdens gandrīz 40 minūtes, bet tas priekš intro ir kas īpašs. Maksimums 20 minūtes....

Pēc tam bija pusdienas – jāteic, patīkama pārmaiņa „Rosetta” pavāra gatavotajam. Pusdienojot atkal par visu ko runājām, tik šoreiz sarunās iesaistījās arī „Mostravel” gids. Kad Nikolajs viņam pajautāja – no kurienes viņš pats ir, izrādījās – no Asjutas. Tā, garāmejot pateicu, ka es esmu Asjutā bijusi. Oj.... Sākumā viņš nenoticēja, bet pēc tam, kad sīkāk pastāstīju par mūsu pāris gadus atpakaļ veikto ceļojumu uz Khargas oāzi, ar pieturu Asjutā, gids dikti sapriecājās. Es esot bijusi Asjutā!!! Pēc pusdienām to zināja visa apkalpe, pat kaimiņu botu apkalpes. Un viņš tik turpināja trallināt – „Ti bila v Asjute!!!” Beigās man tas pat drusku apnika... cik tad var.... nu bet pēc tā, kad es esmu bijusi Asjutā, mēs tā kā kļuvām friends forever. Vismaz pēc viņa domām. Es vairs nebiju vienkārši meitene, kas vadīja introdaiveriem brīfingu, es biju meitene, kas bijusi Asjutā :D Tas nekas, ka sarunā par ēģiptiešu virtuvi, es diezgan daudz lietas atzinu par ne pārāk garšīgām, nu piemēram, tipisko brokastu ēdienu – ful (pupas tādā diezgan dīvainā mērcē), vai delikatesi, ko, piemēram, jaunlaulātie ēdot visu medusmēnesi – pildītus baložus. Tūristiem bija jautri klausīties mūsu diskusijā par vietējo virtuvi. Kā izrādījās, gidam ta sieva ir krieviete, nu tad tika viņam arī jautāts par pelmeņiem un boršču – viņam negaršojot :D

Otrā niršanas vieta – Aroug Talata. Nira tikai Sergejs, pārējie vairāk dzēra martini un viskiju. Vienīgi vēl Nikolajs sākumā drusku papeldēja.

Nu un pēc daiva, braucām daivcentra virzienā. „Rosetta” šodien krastā būs vēlāk, tā kā viņiem uz bota arī grupa francūžu, tad būs vēl trešā snorkelēšanas pietura.

Pēc daiva, atvadījos no saviem privat boat pasažieriem un devos mājās. Piezvanīja Lena, lai pajautāju vai negribu kaut kur aiziet pasēdēt, papļāpāt. Sarunājām apmēram pēc stundas „Chez Sam”. Kad ierados, skatos Lenas vēl nav, bet coffee shop puiši jau ziņoja, ka mana draudzene ar mazo esot atbraukusi, mašīna esot stāvvietā pretim coffee shop, bet viņa kaut kur aizgājusi. Sazvanīju – izrādās, viņa uz bērnu mantu veikalu otrajā stāvā uzgājusi. Pasmējāmies, par to, ka man viss jau noziņots :D Pēc tam diezgan ilgi „Chez Sam” nosēdējām. Mazā Eva Marija paguva ar savām biksēm izslaucīt coffee shop grīdu ;) Ceļgali no rāpošanas zilajām biksēm bija gandrīz melni... tādas te nu tās grīdas :D

Nu bet vakarā, atnākot mājās zvana telefons. Nu, mans vietējais numurs – uzrādās Anonīms... Padomāju, ka varbūt no mājām... lai gan... viņi tā kā tā nemēdz īpaši darīt... Pirmās divas reizes savienojums nobruka, savienojās tikai ar trešo piegājienu. Izrādās Sveta no Milānas! A es jau biju sākusi domāt, kur viņa pazudusi... Parunājām pa telefonu un pēc tam pārgājām uz sarunu skype. Noklausījos īso variantu kā viņai gājis ceļojumā uz Jordāniju. Nu, Svetai vienmēr veicas nonākt dažādos piedzīvojumos. Sācies viss ar to, ka prāmis uz Akabu kavējis... kavējis gandrīz diennakti. Toties gaidot prāmi ostā viņa sapazinusies ar diviem profesoriem no Pēterburgas, kuri devušies 2 mēnešu ceļojumā Ēģipte, Jordānija, Sīrija, Turcija. Viens profesors vēsturnieks, otrs – filologs. Piedevām abi runā ļoti, ļoti daudzās valodās. Finālā pa Jordāniju viņi ceļojuši kopā. Un kā Sveta teica – viņai paveicies ar tik superīgu kompāniju – ļoti daudz tajās nedaudzajās dienās paguvuši apskatīt. Pēc Jordānijas, ar pāris dienu pieturu Hurgadā, Sveta atgriezās Milānā. Darba daudz, visādi stresi, nu un Sveta ir tāda – ja atrodas brīvs brīdis – kaut kur jābrauc. Finālā viņa uz 5 dienām pievienojusies Pēterburgas profesoriem ceļojuma posmā pa Turciju. Esot bijis super! Un tagad aprīļa beigās viņa plānojot uz nedēļu aizlidot uz Kubu... :) Tāda nu ir Sveta ceļotāja :) Vairāk kā stundu norunājām – kamēr viena otrai jaunumus izstāstījām ;)

A rīt būšu daivcentrā – ja ne niršu, tad vismaz varbūt drusku papeldēšu... Puiši jau šodien gribēja mani iedabūt ūdenī – tipa izskalošot es degunu un kaklu ar sālsūdeni un viss būšot ok.... :)

23.marts, 2010.

2010-03-23T14:54:00.000-07:00

Jūru joprojām skatu tikai no balkona... Kā man gribas ienirt... Nu, ļoti, ļoti... Bet nekā – turpinu sēdēt mājās. Labāk jau, protams, ir. Mēģināju šodien – vai varu izpūst ausis... nekā... nekas nesanāca... Tātad par niršanu vēl jāaizmirst uz kādu laiku...

Tā kā turpinu dzīvoties pa māju, tad šodien, tā kā jutos daudz labāk, pieķeros televizora pārvietošanai no guļamistabas, kur tas reāli traucēja, uz halli. Mēbeļu trūkuma dēļ – nu nepatīk man kad tv gandrīz uz grīdas stāv, izveidoju nelielu „piramīdu”. Nelielo tv galdiņu uzliku uz hallē esošā galdiņa. Krāvums diezgan stabils, gāzties kopā nedomā. Ideja paņemta no kāda coffee shop uz Shery, kur plaukts bija izveidots sakraujot vienu virs otra trīs vienādus galdiņus. Pa vidu tam „plauktam” bija ielikts televizors. Tā kā man nebija trīs vienādu galdiņu ;) nācās iztikt ar to, kas ir :) Nu bet kopumā viss izskatās normāli.

Televizors bija pārvietots, arī satelīta kaste, nācās vēl tikai pašu vadu pārvilkt – nāk tas tv vads no jumta, un tātad man to vajadzēja izvilkt atpakaļ pa balkona durvīm un iedabūt caur halles logu istabā. Izrādījās pietiekoši vienkārši, vads ielidoja pa logu ar pirmo metienu, tā ka nebija jābiedē apakšējie kaimiņi ar to, ka pa viņu logu pēkšņi ielido kaut kādi vadi :D

Vispār sākotnējais plāns bija – televizora pieslēgšanai izsaukt Ahmedu, jo visi mani iepriekšējie mēģinājumi panākt, lai tv kaut ko rāda bija bijuši nesekmīgi... Tomēr pirms saukt pa logu Ahmedu, izdomāju vēlreiz pamēģināt... Kādu pusstundu spaidīju pogas abās pultīs, un tad, kad jau gribējās mest visam mieru – parādījās skaņa, kaut kāds krievu kanāls, ziņas... Ja jau ir skaņa – jābūt arī bildei. Finālā – pārspraužot vadus televizora aizmugurē – parādījās arī bilde. Izrādās, iepriekšēji dzīvokļa īrnieki bija vai nu aizmirsuši vai nu kā – bet viens vads nebija pievienots.

Tā teikt, pati saviem spēkiem biju beidzot tikusi arī pie televizora, kas rāda ;) 500 kanāli.... tiku līdz pirmajiem 150... apnika... labi, ka tie krievu kanāli ir pirmie, bet tālāk arābu kanālu gūzma, neiedomājami daudz dažādu tv veikalu, visādi reliģiskie kanāli, drusku mūzikas, diezgan daudz itāļu un poļu kanālu. Ar kaut ko skatāmu angļu valodā, ja neskaita ziņas, diezgan problemātiski... Nu bet vismaz būs ko skatīties, kad filmu krājumi beigsies ;)

Vakarpusē secināju, ka vajadzētu maizi tā kā nopirkt... Vāciešu ceptuve strādā līdz 18:00. Vot i sataisījos un paguvu vēl īsi pirms ciet vēršanas. Vispār uz vakaru atkal vējš sāk pieņemties... Pa dienu normāli, bet kā vakars – tā atkal pūš...

Nu bet pašā vakarā sarunājām ar Leru pasēdēt kaut kur Esplanādē. Tā teikt, papļāpāt par to kā viņiem daivcentrā iet ;)

Bet līdz tam vēl paguva piezvanīt boss, painteresēties kā man ar veselību un pajautāt vai rīt vismaz brīfingu uz privat boat varēšu novadīt. Brīfingu novadīt toč varēšu. Tā ka vismaz rīt būšu jūrā... Ja ne pati niršu, tad citiem stāstīšu kā nirt :D

Ar Leru pasēdējām „Sofi” coffee shop. Ar saktu uz ielu. Kaut kā šovakar daudz tūristu bija devies pa Esplanādi pastaigāties. Visi tā silti saģērbušies, var redzēt, ka daudzi paguvuši iegādāties „Red Sea Divers” jakas ;)

Bija arī tāds funny novērojums – netālu no Esplanada Mall, otrā ielas pusē apstājās auto (tas nekas, ka te visā iela garumā apstāties un stāvēt aizliegts, vietējie ne pārāk to ievēro, bet policija tad viņus dzenā) – kaut kāds gados vecs vietējais. Kādu gaidīja. Pirmās 15 minūtes viņš sēdēja auto, tad kādas 10 minūtes stāvēja blakām auto – gaidīja, pēc tam atkal sēdēja auto... Tā viņš neveiksmīgi kādu gaidīja vairāk kā 40 minūtes, nu līdz brīdim, kamēr piebrauca policists uz moča un palūdza viņu aizbraukt :D A tā (nu visticamāk, ka tā tomēr bija sieviete, un noteikti, ka tūriste, jo savādāk viņš sen jau būtu piezvanījis noskaidrot kas un kā), nu neieradās. Tā teikt, ne tikai jauniņi vietējie copē tūristes, izrādās – pensionāri arī :D Hehehe!!!

22.marts, 2010.

2010-03-22T12:56:00.000-07:00

Turpinu sēdēt mājās. Vienīgais labums – šodien ir daudz labāk. Vairs nejūtos tā it kā kādi pāris vilcieni būtu pārbraukuši man pāri ;)

Rīta pusē papļāpāju ar Sadu – viņa vakar pēcpusdienā aizbrauca uz Kairu, Aleksandriju. Ne bez piedzīvojumiem. Knapi paspējusi uz pēdējo vilcienu, kas atiet uz Aleksandriju. Šodien viņai tur vēstniecībā jābūt pasi mainīt... A viņa jau visu pa minūtēm bez maz saplānojusi – ar domu, ka ap 14 jāpaspēj uz Kairas vilcienu, lai 16:30 brauktu ar autobusu atpakaļ uz Hurgadu. Vēstniecībā kaut kas ievilcies, gribējuši pat lai viņa pēc nedēļas vēlreiz atbrauc – bet Sadai laika nav. Finālā piekrituši dokumentus izskatīt pēc pāris stundām. Vot i viņa nervozēja – paspēs uz to vilcienu divos vai nepaspēs...

Vēl Skype parunāju ar Thishina par Dahabu. Tur viss esot ok, arī taxi uz lidostu man pakaļ atsūtīšot. Burvīgi! Nu, dikti man gribas "Friends" sēdēt uz kāda no dīvāniņiem un skatīties uz jūru... Un ne tikai to vien :))))

Bija man vēl zvanījusi Lera, bet es nebiju dzirdējusi zvanu. Mēģināju atzvanīt – nācās secināt, ka beidzies telefona kredīts. Nu i posos ārā – līdz Esplanādes „Radioshock” – tā šķiet ir tuvākā vieta kur var nopirkt Vodafone priekšapmaksas kartes.

Ārā šodien tāds patīkami silts, nelies vējiņš vēl. Telefonā naudu ieliku, atzvanīju Lerai, papļāpājām par to kā iet daivcentrā. Esot pēc manis jau paguvuši noilgoties... Tas, laikam, nozīmē, ka darba daudz ;)))

Uz māju uzreiz atpakaļ iet negribējās – aizgāju pasēdēt „Chez Sam”. Tēju padzert, tā teikt.

Zvanīja Sada – viņa esot vilcienā Aleksandrija – Kaira, bet tas kavējoties. Uztraucās vai paspēs no Ramses Station (dzelzceļa stacijas) laicīgi tikt līdz Tahrir – kur „El Gouna” autobusi atiet. Labi, ka viņa brauca ar ātrvilcienu, tad jau jācer, ka pagūs, kaut arī drusku vēlāk no Aleksandrijas tas vilciens izbraucis. Starp citu, Aleksandrijā esot auksti un vējš...

Tā arī kādu laiku pasēdēju „Chez Sam”, Remarku palasīju un tad devos mājup. Jāteic, ka nācās secināt, ka diez ko vesela vēl gan neesmu... Tā ka mājup vilkos...

Pa ceļam vēl gan iegāju „Deutsche Bakery” maizi nopirkt. Laikam pēc vakardienas otrās ceptuves atklāšanas svētki te turpinājās arī šodien – visai produkcijai bija atlaides :)

Uz savas ielas ieraudzīju ārzemnieku pāri, par kuriem, šķiet, runā visa Hurgada – viņi ar maziem trīnīšiem ir pārcēlušies uz šejieni dzīvot. Bērniem gada vēl nav. Un bērnu ratiņi tiešām atgādina mazu vilcieniņu ar trīs nodalījumiem. Izrādās, viņi dzīvo gandrīz man kaimiņos – „Desert Rose” kompleksā.

Nu un pēc tam vakars pa mājām :) Kino skatījos... 3 filmas pa vienu vakaru... Daudz laikam...

Un vēl parunāju ar Sadu, kura tomēr bija paspējusi uz Hurgadas autobusu. Paspējusi gan pateicoties taxi vadītājam, kurš no Ramses Station līdz „El Gouna” busu pieturai braucis ar 1.formulas cienīgu ātrumu, piedevām, autobuss jau braucis laukā no pieturas – taksists vienkārši aizšķērsojis tam ceļu un Sada laimīgi tikusi autobusā.

A, un vēl zvanīja tas freelancers, kurš piektdien bija daivcentrā paņemts palīdzēt ar intro. Neatbildēju. Ceru, ka saprata, ka negribu ar viņu runāt :D A par ko man ar viņu runāt? Un kaut kur vēl iet ar viņu pasēdēt kādā coffee shop es toč negribu...

Nu un turpināju skatīties „Vilcienu uz Dardžilingu” :)

21.marts, 2010.

2010-03-21T10:48:00.000-07:00

Viss pa vecam – turpinu slimot. Vakar, kad družkas zvanīja un jautāja vai ko nevajag atvest, teicu – nevajag, bet šorīt secināju, ka ūdeni tā kā tomēr vajadzētu. Un rīts nu īsti nav labākais laiks, kad kādu dabūt rokā... visi pa darbiem... Tā nu taisījos pati uz veikalu.

Vajadzēja jau arī ar Ahmedu parunāt, nu lai nav pa logu jābļauj, ka nav ūdens. Viņš, kā parasti, sēdēja pagalmā. Padevu labrītu un teicu, ka nav ūdens. Uz ko Ahmeds atbildēja, ka gaida mašīnu, kas ūdeni atvedīs – drīz jābūt. Vispār jau sācis viņš šķiet ka drusku tā kā halturēt – parasti, ja ūdens tuvojās beigām, tad jau laicīgi klāt bija ūdens cisterna un ūdens krājumi mājai tika papildināti... Šoreiz viņš ir sagaidījis brīdi, kad māja palikusi bez ūdens... Un to, ka ne es viena bez ūdens es jau no rīta sapratu – kad blakus dzīvokļa kaimiņi aiz sienas skaļi paziņoja, ka „net vodi”.

Ārā jauks laiks, vējš gandrīz pierimis, ielās parādījušies sētnieki – manā ielā cītīgi slaucīja un raka smiltis no brauktuves, papīri, maisiņi un citas drazas, kas lielā vēja laikā lidoja pa gaisu, nu jau pazudušas – savāktas. Sētniekiem pilni atkritumu maisi.

Laikam uz pārējo fona uz ielas es izskatījos pietiekoši dīvaini – džemperis ar garām rokām, šallīte ap kaklu... a cilvēki uz ielas tādi topiņos, šortos... a es tā kā no citas planētas :D

Aizstaigāju līdz Esplanādes „Abu Ashara”. Bez ūdens vēl arī mazos citroniņus un apelsīnus nopirku. Apelsīniem tagad vispār kaut kāda akcija – kilograms maksā 15 santīmus.

Mājās devos pa tā saucamo – īso ceļu, domāju pa ceļam ieiet vāciešu maiznīcā, maizi nopirkt, mož arī kafiju padzert... Nācās vilties – izrādās, šodien viņi Hadabā atver otru ceptuvi un tāpēc šī šodien slēgta... Uz Hadabu gan nebraukšu, kaut arī kā vēstīja izkārtne – šodien tur visam 50% atlaide.

Pārējo dienu pavadīju pa māju. Tā ka nekā interesanta.... Vienīgi labi, ka paliek labāk, nav vairs tik traki kā vakar :) Tātad – veseļojos :)

20.marts, 2010.

2010-03-20T12:54:00.001-07:00

Šodien nekā interesanta nav. Sēžu mājās un slimoju :( Laikam jau vakar nevajadzēja tādai pusslimai nirt... Vot i rezultāts... Tā ka diena nekāda, dzeru zāles un viss. Pat no mājas šodien neesmu izgājusi.

Vienīgais kaut cik ievērības cienīgais notikums – ap pusdesmitiem vakarā zvans pie durvīm. Atveru. Kaut kāds arābs. Šis saka „Electricity man”. Un tad es viņu atpazinu – tas pats uz kuru pagājušajā rudenī sabrēcu par elektrības rēķinu, par kuru, kā vēlāk izrādījās, „Sea View Reality” no manis naudu bija paņēmusi, bet samaksāt tālāk elektrības kompānijā – aizmirsusi... Šoreiz viņš mani ar kaut kādiem astronomiskiem skaitļiem nenošokēja. Šoreiz paziņoja – „5 paundi”. Protams, tāda summa arī mani pārsteidza, samaksāju, dabūju no viņa kvīti. Tiešām 5 paundi... Kas elektrība Ēģiptē pēkšņi palikusi tik lēta...??? Nu nekad par mēnesi, nu, labi, nepilnu mēnesi, rēķins nav bijis tik mazs... Kas ir 5 paundi! Tikai 50 santīmi....

Vai gājputni jau pošas mājup? - 19.marts, 2010.

2010-03-19T14:15:00.000-07:00

Kamēr šodien braucām uz daivsaitu, gaisā pamanīju putnu kāsi... Vai gājputni jau sāk doties māju virzienā? Prom no siltajām zemēm?

19.marts, 2010.

2010-03-19T13:10:00.000-07:00

Kaut kāda melnā strīpa manā dzīvē... Izskatās, ka pateicoties vējam esmu pamanījusies kaut kā arī apaukstēties... Pamodos var teikt, ka nekāda :( Degums tek, vienu ausi vispār nevar izpūst, kakls ar drusku sāp... Bez maz vai jāraud ;( Termojadjernās ;) antibiotikas arī mājās nav – bija man tāds pagājušajā rudenī, kad arī pamanījos apaukstēties. Aptiekā iedeva 2 veidu medikamentus – „Power Caps” un „Zisrocin”. Tās pirmās 3 reizes dienā pa 1 vai 2 kapsulām, a otrās – tur vispār iepakojumā tikai 3 tabletes – tā teikt 3 dienas pēc kārtas pa tabletei. Nu kaut kāda tipa milzonīga antibiotiku deva... Gribēju nopirkt no rīta aptiekā, kas pretim daivcentram – kaut arī izkārtne vēstīja „Open” – aptieka bija ciet. Tā ka nācās vien doties uz daivcentru īsti nezinot kā būs ar niršanu. Bija jau tāda klusā cerība, ka varbūt neviens tūrists ar daivera sertifikātu nebūs ieradies... Tad tā kā varētu braukt mājās – sadzerties zāles un izgulēties... Bet nekā! Veseli divi sertificētie daiveri. Un kā par nelaimi nevar arī puišiem viņus nodot – šodien ap 30 intro, pat viens freelance daivmāsters paņemts palīgos. Tā ka jānirst vien būs. Jāteic, ka gribās jau arī ienirt, a to veselu nedēļu esmu dzīvojusies pa krastu...

Sēdēju daivcentrā un vēroju kā tūristi aizpilda anketas. Un domāju, ko darīt, lai varētu normāli ienirt... Kā par nelaimi arī deguna pilieni nebija paņēmušies no mājām... Un tad atcerējos, ka rudenī Zaķis iedeva kaut kādas igauņu tabletes – tipa palīdzot. Un tas man toč somā bija. Šķiet, ka toreiz viņš arī minēja cik un kā tās jālieto, bet... nu neatceros es :( Nācās sūtīt sms ar jautājumu – kā tās tabletes lietojamas. Atbildi gan nācās gaidīt apmēram pusotru stundu – nu ko var gribēt tādus jautājumus tādā agrumā uzdodot... ;) Finālā atbildi saņēmu tad, kad mēs jau tuvojāmies Abu Ramada S. 2 tabletes stundu pirms daiva. A mēs jau tūlīt švartosimies pie daivsaita... Tātad jāiztiek kaut kā pirmajā daivā būs bez medikamentu palīdzības...

Par niršanu runājot – to, ka vējš sācis drusku pierimt ļoti labi varēja redzēt šodien jūrā – boti strīpām vien devās dienvidu daivsaitu virzienā – tipa Abu Ramada, Small Giftun – tie šodien visticamāk bija populārākie daivsaiti. Un tas nekas, ka šodien, kaut arī aizliegums doties jūrā bija noņemts, tomēr bija palikusi rekomendācija – neiet jūrā. Un tas nozīmē, ja daivbots dodas jūrā, tad tas ir uz viņu pašu atbildību – tipa laika apstākļi vēl nav ideāli un ja kaut kas notiek, tad visa atbildība uz daivcentru. Šodien šos papīrus par atbildības uzņemšanos bija parakstījuši gandrīz visi. Nevar tak bizness tik ilgi stāvēt bezdarbībā, nauda kaut kā jāpelna.

Jāteic gan ka visi pārsvarā, kā izrādās, devās uz Small Giftun, šķiet, ka tur brīvu vietu kur piestāt nebija, bet otrs populārākais daivsaits izrādījās Gota Abu Ramada – daudzi tur taisīja abus daivus.

Nu bet mēs, kā jau teicu, braucām uz Abu Ramada S. Kad piebraucām, mēs tur bijām ceturtais bots, a parasti tur nekad nav mazāk par desmit botiem...

Brīfings, saģērbāmies un aiziet, ūdenī. Man šodien grupā Kostja un Maksims. Maksims visu ceļu lasīja grāmatu, bet Kostja ar mani par Latviju, Krieviju un ko tik ne vēl pļāpāja. Ielecot un pārbaidot svaru daudzumu, abiem vajadzēja paņemt no bota vēl pa papildus 2kg. Tad „ok” un „dodamies lejā”.

Jāteic, ka nebija tā, ka ienirt nevarētu – kaut arī kreiso ausi es īsti nevarēju izpūst, tā tomēr nesāpēja. Vienīgi visu daivu man bija svjaz s kosmosom :D Nu tā čerkstēja ausī, tipa tā kā, kad radio nevar dabūt uz pareizā viļņa. Dēļ savas auss es arī daivu dziļāku par 13m netaisīju. Ir jau, protams, tur arī ap 17m smuki ergi, bet – ne šoreiz. Vēl kas – visgrūtāk īstenībā bija pašā daiva sākumā, bija pat moments, kad pagriežoties pret grupu drusku tā kā sareiba galva, bet varbūt es vienkārši pārāk strauji pagriezos... Kaut kur daiva vidū uznāca drusku bailes, a ko – ja gadījumā atgriezeniskais bloks aiziet – tipa auss sāk sāpēt pie pacelšanās, augstāk netieku, nākas palikt kaut kādā dziļumā... Bet tās bija tikai bailes. Par laimi. Secināju arī, ka dziļāk par 10m labāk nepeldēt – bijām tos pēc kompja 12.7m sasnieguši – pietiek, bet tālāk – pārsvarā peldējām ap 10m dziļumā. Vienkārši, es dziļāk īsti nevarēju – sāka auss drusku sāpēt.

Par pašu daivu – kā ienirām, tā zem bota ieraudzījām napoleonzivi – viņa tā arī gandrīz visu laiku kaut kur mums tuvumā peldēja. Maksimam bija ko fotografēt. Bija arī stingrejas, murēna, uz rifa stūra puišiem parādīju jūras adatas, bet alā, kas pie rifa stūra apmēram 5-6m bija pāris lionfish. Var teikt, ka īpaši tālāk par rifa stūri arī neaizpeldējām. Puiši, īpaši Kostja, elpoja tā, ka 20 min. balonā bija palikuši 100 bāri, tā ka jāgriežas atpakaļ :)

Safety stopu taisījām virs tā saucamā vraka, tur trīs krokodilzivis atradām. Viena gulēja starp vraka dzelžiem, bet divas – viena liela, viena maziņa – tradicionālajā vietā – zem nedaudz nost no vraka esošajām metāla trepītēm. Vot, tas bija labs kadrs... Būtu vien fotoaparāts... Ehhh...

Jau pie pašiem botiem, īsi pirms uzsākām izniršanu, ieraudzīju vēl arī nelielu tumši violeto skorpēnu. Tā ka, var teikt, biju parādījusi gandrīz visu, ko brīfingā biju solījusi. Vienīgi nācās iztikt bez jūraszvaigznes. Uz attālāko smuko ergu, kas ir ap 16m neaizpeldējām.

Vēl kas – ūdenī silti. +24C. Ja pirms nedēļas tie +24C šķita pavēsi, tad šodien tiešām zem ūdens nebija vēsi. Vienīgi redzamība gan bija ne pārāk.

Uzreiz pēc daiva iedzēru tās igauņu tabletes. Kamēr pusdienas un pēcdaiva atpūtā, tikmēr tā stunda arī paies. Jāteic, ka tabletes tiešām super. Pēc kādām 40 minūtēm jau sāku just iedarbību, deguns vairs nebija ciet, ar ausīm arī labāk, vispār vieglāk palika.

Otrais daivs mums Gota Abu Ramada. Kapteinis piešvartojās pie Coral Garden stūra. Mēs devāmies ūdenī pirmie, lai nebūtu jātraucē introdaiva konveijeram ;)

Ienirām – zem mums atkal peldēja napoleonzivs. Cita. Šitā bija mazāka, nekā Abu Ramada S redzētā. Bet bez napoleonzivs lejā bija arī straume. Un nelaime tāda, ka nācās peldēt Coral Garden virzienā pa straumi. Bija jau patīkami, bet ja padomā, kā būs atpakaļ peldot...

Pie dzelteno zivju bara apstāties bija pagrūti, reāli nesa garām :D Bija arī diezgan liels mazu barakudu bars, kuras saules staros vizuļoja kā sudraba lietus. Apskatījām abus blakus esošos ergus, tad vēl drusku virs brain corals papeldējām, pavērojām bariņu lielu tunču un tad jau bija jāgriežas atpakaļ. Atpakaļ peldējām starp koraļļiem apmēram 6-7m. Nu, bija drusku aizsegs no straumes ;) Bet ne pārāk liels. To nelielo gabaliņu, kuru bija jānopeld pēc tam gar rifa sienu līdz botam, nu tur gan bija pamatīgi pleznas jākustina... Apskatīt lejā guļošo krokodilzivi vai uz koraļļa sēdošo murēnu bija kā bija – piestāt nekādi, nes uzreiz atpakaļ, tā ka cik nu cīnoties ar straumi sanāca apskatīt, tik sanāca ;)

Kā man bija daivā? Salīdzinot ar pirmo daivu – šis bija burvīgs. Vismaz „kosmosa trokšņi” ausī netraucēja niršanu. Tikai pašā daiva sākumā ar tādu kā trrrrr skaņu auss izpūtās un bija tā kā ok. Protams, ne ideāli, ne tā, kā tad, kad esi vesela... Bet nirt tiešām varēja normāli. Reāli labas tās tabletes... :))) Piedevām arī pēc daiva vēl pāris stundas bija labi, nekādu deguna vai ausu problēmu :)

Atpakaļ braucot sēdēju aiz kapteiņa krēsla – tā bija vienīgā daudz maz sausā vieta uz augšējā klāja, kur laiku pa laikam neuzšļācās kāds vilnis. Piesēdās blakus man tas freelancers – Našids viņu saucot. Papļāpājām par šo un to, vairāk jau par daivingu. Viņš vairāk uz safari strādājot, arī ar organizāciju nodarbojoties. Tad uzradās Maikls, ar kuru vajadzēja apspriest :D tēmu „Kad mēs iesim uzspēlēt boulingu”. Un tad jau bijām pie daivcentra.

Dodoties prom Kostja paziņoja, ka rīt arī niršot. Tā ka rīt būs atkal darbiņš. :)

Pēc daivcentra mēs ar Leru iegājām pretim esošajā aptiekā. Man tās „termojadjernās” antibiotikas tak bija jānopērk. Izrādījās viņiem „Zisrocin” nebija, bija tādas pašas zāles, tikai citas firmas un ar citu nosaukumu – „Xithrone”. Arī 3 tabletes. 18 paundi. Bija arī vēl tieši tādas pašas antibiotikas, tikai ne vietējā ražojuma, bet importa – daudz dārgākas. Bet tā kā Ēģiptē medikamenti ir ļoti labi, tad kāda jēga pirkt importa, ja arī vietējās ir labas :)

Tālāk es devos „Abu Ashara” virzienā – ķert taxi vai busu uz mājām. Līdz veikalam netiku, pārķēra mani tas mūsu freelancers Našids – piedāvāja aizvest. Ja jau viņam pa ceļam, tad no problem. Braucot līdz Kauseram vēl parunājām par safari, par maršrutiem, botiem. Nu tā – parastas sarunas. Piebraucot pie manas mājas, Našids uzprasīja manu telefonu – ja nu kāds labs safari piedāvājums parādās. Un es (dura tāda!!!) iedevu!!! A parasti es te savu vietējo mobilo vispār nevienam svešam nedodu – zina to tikai draugi LV, Hurgadas družkas, daži krievu daiveri un daivcentrā. Laikam es Našidu biju pieskaitījusi pie daivcentra... Bet laikam nevajadzēja... Jo nākamais jautājums pēc telefona numura saņemšanas bija – kad mēs varētu satikties? Bāc!!! Es ar vietējiem uz randiņiem neeju!!!! Uz piedāvājumu kaut kur aiziet šovakar, pateicu, ka eju kaut kur vakarā ar draugiem (tas nekas, ka nekādu plānu nebija :D). Bet jautājumā par rītdienu paziņoju, ka neko nezinu, redzēs cikos no daiva atgriezīsimies. Pateicu paldies, ka atvedis, un devos prom. Pa ceļam sparīgi domājot – kā varētu viņa numuru nobloķēt, lai mani nevar sazvanīt...

Kad biju tikusi līdz savam 5.stāvam (Ahmeds, malacis, bija trepes no smiltīm izslaucījis – viss tīrs :) ) un iegājusi dzīvoklī – zvana telefons. Pat satrūkos – dikti ātri gan tas Našids zvana! Par laimi tā bija Sada, kura teica, ka esot netālu no mana darba – ejot uz „Kodak” fotografēties pasei... Vot, kur viņa bija kādas 10-15 minūtes ātrāk!!! Būtu izpalikusi man vizināšanās ar vietējiem :D Sadai bija ideja, ka varētu aiziet uz Shery paēst kebabus... Hmmm... Ideja nebija slikta, tā kā gaļu es te gandrīz vai neēdu, bet šodien vot tieši ko tādu bija sagribējies, tad kāpēc gan ne. Sarunājām pēc kādām 15minūtēm satikties pie „Abu Ashara”, kas uz Sheraton Road, nu centrā.

Izrādās, ap pieciem pēcpusdienā pie manas mājas noķert taxi vai busu ir diezgan problemātiski. Nācās aizstaigāt gandrīz līdz „Sindbad” līdz kāds busiņš parādījās.

Ejot uz Shery pusi, secinājām, ka pretim „Sea Gull” beidzot ir atvēries jaunais „Metro” veikals. Būs kaut kad jāieiet. Samājāmies ar mūsu daivcentra Mustafa, kurš sēdēja „4YOU” coffee shopā. Un tad jau mēs bijām uz Shery. Labākie kababi un koftas te ir „Shef Ramadan” restorānā. Un cenas ar normālas. Tā arī mēs tur diezgan ilgi nosēdējām. Beigās vēl aizstaigājām uz Shery viņu galu – pasēdējām kaut kādā coffee shop. Pasūtījām ūdenspīpes un piparmētru tēju. Ar tēju bija vesela jautrība – pasūtīta tika shai kosheri bin nana – nu, melnā tēja, ne paciņu, bet izberamā, ar svaigām piparmētrām. Mums tika atnestas glāzes ar shai kosheri un uz tasītes tējas maisiņi – tipa piparmētru tēja :D Viņiem nebija svaigu piparmētru!!! Nu gan!!! Bet no situācijas vietējie vienmēr izies :D Nav piparmētru – būs piparmētru tējas maisiņš :D Hehehe!!!

Vakarā sēžot mājās jau pie kompja atkal nācās klausīties kā vējš logus un durvis grabina... To vēju tā kā līdz otrdienai sola... Piedevām – pa dienu drusku pierimst, bet vakaros atkal sāk pūst stiprāk... Vot tāds tas pavasaris Ēģiptē...

18.marts, 2010.

2010-03-18T12:25:00.000-07:00

Jau vakar vakarā paziņas tūrlīderi žēlojās, ka jāapziņo tūristi un jāinformē, ka ceturtdien nekādas jūras ekskursijas – daivings, snorkelēšana, makšķerēšana un vienkārši izbraukumi pa jūru – ka nekas tāds nenotiks. Jau vakarā izziņots aizliegums doties jūrā dēļ stiprā vēja. Vakarā tiešām vējš bija pamatīgs, bet apskatoties Windguru lapā – ceturtdiena bija sarkanā krāsā... Brrr... Nu ja – arī mēs neiesim jūrā... Atkal pa māju... :(

Visu nakti vējš ne tikai grabināja durvis un logus, bet arī centās apgāzt un aiznest visu ko vien iespējams. Izrādās, dzīvot pēdējā stāvā nav tas jaukākais – tā teikt virs manis vairs nav kaimiņu tikai jumts... un tur augšā nu gāzās, grabēja, vēlas un krita... Arī pagalmā no jumta kaut kas tika nomests ar lielu būkšķi... Ahmeds un Mazais Riebeklītis pēc tam kādu laiku pa jumtu kaut ko darījās – centās laikam visu, kas nav tomēr pietiekoši labi nostiprināts – nostiprināt...

No rīta pamodos – vējš joprojām turpināja dauzīt logus un durvis. Guļamistabā pie balkona durvīm sapūsta čupa smilšu... Aiz loga saules nav, debesis bez maz vai smilšu krāsā... Izgāju uz balkona palūkoties, kas notiek – vējš nežēlīgi raustīja palmas un kokus. Paskatoties jūras virzienā – parasti redzamais zilais ūdens bija pazudis, viss horizonts gaišā smilšu krāsā... Baltie boti, kas redzami no balkona, izskatījās, ka stāv nevis ūdenī bet smiltīs... Jūra bija ieguvusi smilšu krāsu... Pa ielām turpināja lidot papīri un plastmasas maisiņi. Brauca tikai reta mašīna, cilvēkus neredz...

Iet laukā no mājas tiešām negribējās. Tā ka sēdēju un skatījos kino, jo internets arī diez ko negāja – īslaicīgi parādās signāls, tad pazūd, atkal parādās un tā visu laiku...

Ap kādiem 1 pēcpusdienā parādījās saule, vējš arī tā kā sāka drusku pierimt... Jācer, ka norims pavisam...

Piezvanīja Lena, lai apjautātos kā iet un vai negribu iziet kaut kur tēju iedzert. Mājās sēdēt diez ko negribējās, sarunājām, ka viņa pēc kādām 10 minūtēm piebrauks un tad dosimies kaut kur uz Esplanādi.

Izejot no dzīvokļa sapratu, kāpēc pāris stundas atpakaļ, izejot no sava dzīvokļa nolamājās kaimiņš – viss koridors smiltīs... Trepēs bija vēl trakāk. Var teikt, mēs drusku bijām ieputināti ;)

Lena jau gaidīja uz ielas. Izrādās, viņa ar mazo bija kaut kādu paziņu vedusi uz „Senzo” – kā nācies secināt, bezmaz vai puse Hurgadas bijusi „Senzo”. Tā teikt, ko tad citu sliktā laikā padarīsi – atliek braukt uz šopingcentru ;)

Aizbraucām uz Esplanādi un pasēdējām „Chez Sam”. Jāteic, dēļ sliktā laika, arī pēcpusdienā ielās bija ļoti maz cilvēku.

Un tad jau pa mājām. Izkāpu uz Bouling Road stūra un ejot līdz mājām vējš diezgan izpurināja :D Smiltis oj kā lidoja pa gaisu. Un pārejot ielu pirms biju mājās, nācās izturēt pamatīgu vēja triecienu – no paralēlās ielas vienkārši pūta nežēlīgi...

Laiks tiešām tāds, ka īpaši iet ārā no mājām negribējās. Visu vakaru turpināja pūst. Tā logu un durvju grabināšanās jau sāk tracināt...

Ko citu darīt, kad nav ko darīt – jāskatās kino :) Vēl drusku papļāpājām ar družkām pa telefonu. Piezvanīja arī no daivcentra – rīt tā kā iesim jūrā. Oj, kā es uz to ceru... Tās smiltis... nu ir jau drusku par daudz... Ienirt gribas... :)

17.marts, 2010.

2010-03-17T11:12:00.000-07:00

Vējš.... :( vēl stiprāks nekā vakar... Sētnieki laikam paņēmuši brīvdienas, tā teikt, nav ko šobrīd tīrīt, šā kā tā vējš atkal visu sanesīs atpakaļ... Ielas šodien reāli netīras – papīri, plastmasas maisiņi, pudeles, skārdenes un vēl viss kas nezi kas... Hurgada, kas pāris dienas atpakaļ bija daudz maz tīra, nu šķiet, ka sāk līdzināties Neapolei... Un bija tik patīkami iziet no mājas un doties uz darbu neredzot pilnas ielu malas ar visādām drazām... Kaut nu tas vējš rimtos...

Jūra šodien izskatās, ka vārās... Un daivcentrā sagaida bēdīgas ziņas – šodien vispār jūras policija vai kā nu tā iestāde te saucas, aizliegusi botiem doties jūrā... Tā ka, ja vakar bijusi tikai rekomendācija neiet jūrā, tad šodien jau ir aizliegums...

Šodien arī satieku daivcentrā bosu, pāris dienas neesmu viņu redzējusi, visu laiku bija tikai Bobs. Sems apjautājas kā man ar veselību, vai tiešām viss esot ok. Nu ir jau labi, ir :)

Tā kā jūrā neviens neiet, tad daivcentrā norisinās ekipējuma pārbaudes un labošanas darbi. Puiši ņemas ar BCD un regulatoru pārbaudēm, bet meitenēm tiek iedota brīvdiena...

Atkal visa diena brīva... Ko darīt? Ideja nav tālu jāmeklē – ir trešdiena, tātad Sadai ir taebo rīta nodarbība. Jānoskaidro tik vai ir kāda brīva vieta, jo vakaros tagad tā teikt, jau bez maz vai iepriekš jāpierakstās, ja kāds grib tikt uz nodarbību. Brīvu vietu vienkārši nav. Izrādās, šodien būšot tikai 3 cilvēki. Tā ka man atliek tikai fiksi doties uz mājām pēc tērpa un sporta kurpēm.

Uz nodarbību ir ieradusies Saikjo, Monika un Sabrina. Vispār jau super, mums bez maz vai individuālā nodarbība, visa zāle ir mūsu rīcībā un nav jāuzmanās vai nejauši kādam blakus stāvētājam netrāpīsi ar kāju vai roku :D Ufff!!!! Rīta treniņi ir super! Ja nebūtu no rītiem parasti jābūt daivcentrā, varētu arī kādas nodarbības paņemt rīta pusē...

Pēc taebo dodamies kaut kur iedzert tēju-kafiju. Bet izejot no „Kotta’s” sanāk satikt Samīru – juvelieri, viņam te „Kotta’s” ir 2 juvelierveikali – vienā tirgo zelta, otrā sudraba izstrādājumus. Piedevām, pie viņa strādā tiešām ļoti labi meistari – tā teikt, ja vajag ko tiešām oriģinālu un skaistu – jāiet pie Samīra. Pats Samīrs ir tā ap 50, sieva viņam krieviete jeb pareizāk Kazahijas vāciete, kas pirms viņi apprecējušies diezgan ilgi dzīvojusi Vācijā. Kā pats Samīrs saka, sākumā viņš pat nezinājis, ka viņa prot krieviski, jo kopš iepazīšanās sarunājušies vāciski.

Nu, jā – Samīrs ir mūs ieraudzījis izejam no „Kotta’s” un uzaicina pievienoties uz rīta kafiju turpat „KarKar” coffee shop. Mums gan tā kā bija ideja par „Arabesca” – tur tā kā būtu labāk no vēja noslēpties, bet baigās jau piekrītam Samīra uzaicinājumam. Viņš savu kafijas tasi un avīzi pārnes no ielas gadiņa, pie kura pirms tam sēdēja, uz coffee shop iekšieni. Jā, tik traki tomēr coffee shop iekšpusē nepūš :) Sada pasūta turku kafiju, a man kaut kā šorīt ko tādu tomēr negribas... vot būtu normāla kafija... kā mājās... tā kā nekā tāda te nav, tad labāk dzeršu tēju :D

Tā arī rīts paiet pļāpājot ar Sadu un Samīru par šo un to. Sada pastāsta, ka viņai piesējies taxi vadītājs – gribējis dot viņai savu telefona numuru, lai vēlāk viņa viņam piezvanītu un pateiktu vai izlēmusi ar viņu (nu, taxi vadītāju) precēties!!!! Kāda nekaunība!!! Sada viņam uzreiz uzbrēkusi nē! „Es uzreiz varu atbildēt, ka NĒ!!!” Samīram šajā lietā ir savs viedoklis, kuram vispār var pat piekrist – Hurgadā nevajag skatīties uz cilvēku pēc viņa nodarbošanās, vajag skatīties pēc tā, kāda viņam sirds. Tiešām piekrist var, tikai ne gadījumā ar taxi draiveriem! Un vēl ļoti, ļoti daudziem citu profesiju pārstāvjiem... ;)

Kad Sada viņam pajautā, a par ko tad viņa ar to taksistu lai vakaros sarunājas? Tad arī Samīrs saprot situācijas komismu un iesaka pāris tēmas – par nobraukto kilometru daudzumu, degvielas cenām, tankošanās biežumu... Un tad jau mēs visi smejamies.

Papļāpājuši par rotaslietu biznesu, kaut kā aizrunājamies arī līdz telpu īrei. Sadai tomēr atkal ir atgriezusies doma par savu sporta studiju. Bet Hurgadā ir tāda nopietna problēma – labas telpas, kur ierīkot zāli sporta nodarbībām, ir deficīts. Kā pati Sada saka, ja ēģiptiešiem būtu jāceļ slēgts futbola stadions – nu, zem jumta, tad futbolisti futbolu spēlētu ap kolonām... Jā, tā tas nu ir – gandrīz visas vairāk vai mazāk izmēra ziņā atbilstošas telpas ir ar kolonām... Jāteic, ka Sada bez maz vai aizvadītā gada laikā ir apskatījusi visas iespējamās telpas, kur varētu ierīkot sporta klubu... Nekā... jeb arī – ja der, tad vai nu cena nesamērīga, jeb kādas citas problēmas. Samīram tomēr radās ideja, ka varbūt tomēr tepat Kauserā ir kādas atbilstošas telpas, pat kādu savu draugu sazvanīja. Nu, jācer, ka varbūt Sadai beigu beigās izdosies ko atrast... Lai gan viņai bija arī ideja aizbraukt nākamnedēļ uz gan vēl nepabeigto tā saucamo Olimpisko centru – ceļas Dahārā paliels sporta komplekss, kuru jau rotā olimpiskie apļi – tā teikt, varbūt tur var telpas izīrēt...

Tā arī pagāja rīta puse. Arī ar visu to, ka meiteņu papļāpāšana drusku pajuka ;) Lai gan, kā izrādījās ne uz ilgu laiku :D Atvadījušās no Samīra un pateikušās par tēju-kafiju devāmies prom. Izrādījās, Sadai tomēr vajag sirdi izkratīt... Un finālā nekur tālu jau mēs netikām – netālu no Esplanādes, gandrīz pie pagrieziena uz Bowling Road, ilgu laiku bija „Beļģu ceptuve”, kas šķiet vienmēr bija tukša, nu ir nomainīta izkārtne uz „Vācu ceptuve”. Un ejot garām mums gandrīz vienlaicīgi radās doma, ka jāieiet pārbaudīt...

Tas bija... nu... kā no vienas pasaules – citā... Neliela telpa, pāris galdiņi, vitrīna ar tikko kā ceptām, smaržojošām maizītēm, nu nekas neliecināja, ka mēs būtu Ēģiptē... Un mēs tur palikām – ne tikai dēļ tām smaržojošajām maizītēm, bet īstenībā vēl vairāk dēļ kafijas... aha... kafijas... visparastākās kafijas no kafijas automāta... nu tā kā mājās... Apkalpoja mūs pati saimniece, drusku pat ar viņu papļāpājām. Tā te tāda it kā nerakstīta lieta – ārzemnieki kaut kā savā veidā turas kopā, nu tak pie mums diez vai es ielaistos garās sarunās ar kādu pārdevēju, bet te – te ir savādāk...

Izvēlējāmies mēs sēdēt ārā, viņiem ir arī terase ar nojumi, tā ka vējš netika klāt. Meitene mums atnesa kafiju ar pienu un pašceptiem smilšu mīklas cepumiem bonusā. Kafija bija burvīga... mmmmm.... šķiet, ka ja būs brīvs rīts un gribēsies kafiju – nākšu uz šejieni, galu galā – nav tālu no mājām :) Jāteic, kamēr sēdējām un pļāpājām, cilvēki nāca un gāja – ārzemnieki, visi pēc maizītēm :)

A mums bija meiteņu sarunas, nu – par puišiem, protams ;) Pareizāk par Mahmudu, kurš solījis piezvanīt un nu nezvana... jau kuro dienu, a Sada ta izrādās gaida... Tā ka man šodien rīta otrajā pusē bija psiholoģiskā uzklausīšanas dienesta loma ;)

Un tā mēs tur nopļāpājam līdz vēlai pēcpusdienai – nu tak – man brīvdiena, a Sadai nākošais taebo tikai vakarā. Un kafija te superīga... tā ka var sēdēt tiešām ilgi :)

Protams, problēmas jautājumā mēs pie atbildes tā arī netikām... Bet jebkurā gadījumā ir attiecības, kuras vērojot no malas, šķiet, ka skaties kino, piedevām ļoti romantisku kino, tikai nezini kāds būs nobeigums, vai tas tiešām būs tāds, kur abi varoņi uz motocikla aizbrauc saulrietā...

Jā, varbūt kādreiz būs arī jāuzraksta šis story... story par Sadu un Mahmudu... :)

Pastaiga no daivcentra līdz mājām - 16.marts, 2010.

2010-03-16T13:35:00.000-07:00

16.marts, 2010.

2010-03-16T13:17:00.000-07:00

Pamodināja mani pamatīgs blīkšķis, pat īsti nesapratu kas. Pa miegam pat šķita, ka kāds ir šāvis... Tipa kāds zem maniem logiem ir nošauts... Pasteidzoties notikumiem uz priekšu – kad devos uz daivcentru zem logiem vai uz ielas nebija ne miņas no asiņu peļķēm :D Ko tik pa miegam nesadomāsi! :D Visticamāk kādam atkal pārsprāga riepa... jāteic, ka man ko tādu te ir nācies vairākkārt redzēt.

Aiz loga vējš. Īstenībā stiprs vējš. Palmas tiek pamatīgi purinātas, bet braucot uz daivcentru vējš ceļmalās dzenā papīrus un plastmasas maisiņus... pa gaisu viss kas lido ;) Vietās, kur pa ceļam skatam paveras jūra, varēja redzēt kā baltās putās gāžas viļņi... Hmmm...

Ejot caur viesnīcu uz daivcentru viss tāds kluss, mierīgs. Lai gan, es jau arī šodien biju klāt ap 8:30... Nu un tūristus kā kuru reizi atved, ne vienmēr uz pusdeviņiem, drīzāk jau vēlāk. Abi boti stāvēja piestātnē. Ziņas, kas sagaidīja daivcentrā izrādījās ne tik iepriecinošas – šodien mēs neiesim jūrā – slikts laiks un tūristu ar nav. Bāc! Un es tā gribēju uz jūru... Vot neveicas...

Uz mājām uzreiz braukt negribējās un nu atkal visa diena brīva. Kaut kas ir jāsadomā. Un ideja radās – jāiet ar kājām mājup gar jūras malu – nu pa ceļu, kas iet gar jūras malu – gar „Sun and Sea”, „Felfela”, veco „Hurghada” viesnīcu, „Marriott”, „Buls”, pa Esplanādi, gar „Sindbad”. Redzēs, cik daudz laika tas aizņems. Un, bez tam, varēšu arī pafotografēt :)

Un es devos pastaigā. Jāteic, ka vējš gan pūta pamatīgi, visādas drazas lidoja pa gaisu, vietām no smilšainajām zonām pāri brauktuvei lidoja smilšu mākoņi – labi, ka bija saulesbrilles, kas šoreiz vairāk aizsargāja tieši no smiltīm, mašīnu maz, cilvēku vēl mazāk. Vispār pastaiga izrādījās jauka. Kopumā ceļā pavadīju apmēram 1:30, bet reāli jau ceļš sanāktu ātrāks, ja es nebūtu taisījusi tādas foto pauzes :D

Tātad – neliela ekskursija pa Hurgadas vienu ļoti nelielu daļu (bildes arī būs, jo es tak ne par velti tur ar fotoaparātu vazājos ;)).

Izgājusi no daivcentra devos dienvidu virzienā. Garām baltajām villām, tad „Sun and Sea” un „Sun Rise” viesnīcām. Skatu laukumiņos piestāju pavērot jūru. Bija jau pāri 9 no rīta. Ap šo laiku parasti šeit jūrā vērojama dzīva satiksme – boti ar tūristiem dodas daivinga vai snorkelēšans izbraukumos, bet šodien tiešām bija citādāk. Tikai rets kuģītis devās jūrā un tie, kas devās, tad arī brauca dienvidu virzienā. Visticamāk Abu Ramada S un Small Giftun šodien bija tie populārākie daivsaiti – tipa, tās ir vietas, kur botiem stipra vēja laikā ir visvieglāk piešvartoties.

Zvanīja telefons – Lena. Pajautāja ko es šodien darot un uzzinājusi, ka sēžu krastā, piedāvāja aizbraukt uz „Senzo”. Piekritu, tik teicu, lai pirms izbrauks no mājas uzzvana, jo es redz esmu devusies nelielā pastaigā no daivcentra uz mājām ;) Tā arī sarunājām, ka kaut kur apmēram pēc stundas viņa man zvanīs.

Jāteic, kopš šo jūras malas ceļa posmu ir padarījuši arī pieejamu kājāmgājējiem, te var tīri jauki pastaigāties :) Kādreiz, vēl pāris gadus atpakaļ te pat brauca reti kura mašīna, jo ceļš bija slikts, iet ar kājām – tas kādreiz šeit, var teikt, bija pielīdzināms sava veida ekstrēmam piedzīvojumam :D Nu bet tagad ir jauki – plaša gājēju zona, apgaismojuma laternas, soliņi ik pēc pāris metriem, vietām pat puķudobes...

Tālāk atkal pāris, pēc izskata neapdzīvotu, baltu villu. Vispār man viņas patīk, kādā no tām es arī neatteiktos dzīvot... „Felfela” restorāns joprojām izrādās slēgts... nez kas par iemeslu? Toties gandrīz turpat, tikai otrā pusē, izskatās drīz atvērsies jauns restorāns „Granada”. Atkal baltās villas un tad lielais, jaunais komplekss. Kādreiz visiem šķita, ka tur būs viesnīca – nu tāda milzīga tā celtne, piedevām, lai pārietu uz jūru nav jāiet pāri ceļam, tam uzbūvētas 2 pārejas pāri brauktuvei – tā teikt, lejā brauc mašīnas, bet pa augšu mierīgi var pāriet pāri uz pludmali. Bet kā vēlāk izrādījās – tur pārdod dzīvokļus. Komplekss gan vēl pilnībā nav nodots, bet lielākā daļa dzīvokļu jau esot izpārdoti, dažos pat jau dzīvo.

Pagāju garām nelielai tuksnešainai, īsti neapbūvētai zonai. Tuvojoties viesnīcai „Safir”, pirms pašas viesnīcas tāds kā būvlaukums, vairāk gan izskatījās pamests – ar diezgan sarūsējušu cauruļu kaudzi un tikpat „izskatīgu” tehniku. Pati viesnīca „Safir” gan tā neko, pat korpusi, kas atrodas 2.līnijā izskatījās patīkami apzaļumoti.

Bet pēc „Safir”, var teikt, ka sākas šī ceļa pats neapdzīvotākais posms. Nu, nekā tur nav, lielāka vai mazāka pamestība. It kā slēgtā pludmale, bet šķiet, ka sen neviens to nav izmantojis, kaut kur pie žoga stūrī vientuļi sēdēja tikai kāds galabejā ģērbies uzraugs.

Dodoties tik uz priekšu skatam ceļa līkumā paveras vecākā Hurgadas viesnīca, kas tā arī saucas „Hotel Hurghada”. Jau kuro gadu tā stāv tukša un pamesta... Šķiet, kad es pirmo reizi biju Ēģiptē, jau toreiz tā bija pamesta, bet tas bija 2003.gadā... Šobrīd vienīgi tiek izmantota viesnīcas pludmalē esošā botu piestātne, no turienes katru dienu ar tūristiem jūrā dodas vairāki kuģīši.

Vispār jau šī vieta šķiet pat nemaz it kā nebūtu, var teikt, ka pilsētas vidū (tas, ja kartē skatās) – apkārt ir klusums, nav nekādas rosības, tādas kā noslēgtā zona.

Lai nonāktu līdz „Hotel Hurghada” nācās drusku pacīnīties ar vēju, kurš pūta tā, ka pat man likās, ka es varētu aizlidot :D Pāri ceļam uz jūras pusi tika nesti reāli smilšu mākoņi, starp zobiem burtiski šņirkstēja smiltis... Pie viesnīcas esošo palmu galotnes bija ieņēmušas horizontālu stāvokli, bet garām braucošie retie taksometri uz mani skatījās kā apmaldījušos tūristi, tātad potenciālu klienti :D

Aiz „Hotel Hurghada” ir tāds kā neliels parciņš, kas norobežots ar žogu, kaut kāds pamests divstāvīgu ēku komplekss tur atrodas.

Nu bet, kad tas viss jau ir garām, tad var teikt, ka tukšākais ceļa posms ir galā. Tūlīt būs viesnīca „Marriott” un aiz tās jau atkal sākas tūristu rajons.

Pie „Marriott”, kamēr cīnoties ar vēju mēģināju uztaisīt kādu bildi, pienāca apsargs, izrādās, viņš turpat pie sienas būdiņā bija sēdējis, un paziņoja, ka viesnīcu fotografēt aizliegts. Nu gan! Nu bet tā kā es te „ne pirmo ziemu”, tad šim pajautāju, kur tad tas ir rakstīts, ka fotografēt nedrīkst. Uz ko tādu viņam nebija ko teiktu, un viņš nolīda atpakaļ savā būdiņā un turpināja vērot apkārtni. Zinot vietējos, teikšu, ka viņš visticamāk cerēja uz bakšiš – mazu naudiņu par to, ka man atļautu nofotografēt kādu no „Marriott” sienām :D

Aiz „Marriott”, gandrīz turpat blakām, tikai otrā ielas pusē, tā teikt, 2.līnijā no jūras, atrodas „Elysees Hotel”. No malas skatoties tīri simpātiska viesnīcā. Ja godīgi, man pat ir doma, kādreiz pamēģināt tur uz vismaz pāris dienām padzīvot - paskatīties kāda tā viesnīca.

Un tad jau „Bulls”, restorāns, kas kādreiz bija Hurgadas daiveru un ne tikai to vidū lielā piekrišanā. Kāpēc? Nu, senāk ne visur bija free wi-fi ;) Jāteic, ka vienīgais mīnuss „Bulls” jau tad bija – ūdenspīpju trūkums.

Nu un tad jau var teikt, ka biju Esplanādes sākumā. Vēl tikai jāšķērso brauktuve. Lai gan – pirms brauktuves es drusku „aizķēros” – ieraudzīju puķu dobi ar kaktusiem... A tos milzīgos, apaļos, adatainos kaktusus es vienkārši dievinu. Rudenī, kad reiz no daivcentra laukā gājām caur blakus uzceltās dzīvojamās mājas teritoriju, un tur to kaktusu bija sastādīts, nu ļoti, ļoti daudz, vot toreiz mēs ar Biatlonistu un Andreju vēl smējāmies, ka jānāk naktī melnās hidrās pa kluso izrakt kādu kaktusu ;) Nu, vienkārši tie kaktusi ir reāli burvīgi!!! Un arī te apstādījumos viņi bija, piedevām 2 veidu, vieni pat drīzumā ziedēs sarkanīgiem ziediņiem (būs pēc kāda laiciņa jāaiziet paskatīties :)). Tā ka es tur drusku pakavējos, priecājoties par kaktusiem un tos, protams, arī pafotografējot.

Un tad jau Esplanāde – tūrisma informācijas centrs (kuru es nekad vēl neesmu redzējusi darbojoties), „Al Mashrabiya” hotel, „Hotel Marlin Inn”, „KarKar” coffee shop, „Kotta’s Mall”, „McDonalds” un „Esplanada Mall”, „Cinnabon”... Sienas ar vietējiem grafiti mākslas darbiem ;) „Sindbad” komplekss, „Little Buda” ar vēja norautiem plakātiem... Un tad jau turpat arī pagrieziens uz manu ielu :) Tā teikt, gandrīz apkārt „Sindbad”.

Un es biju galā. Ceļā apmēram pusotra stunda. Ieejot mājā, pretim nāca kaimiņš no blakus dzīvokļa un teica „Hello!” – „Hello!” Pie sevis nodomāju – oho! sākuši sveicināties :D

Piezvanīju Lenai un apjautājos, kad viņas plāno braukt – teicās pēc kādas pusstundas, kad izbraukšot uzpīkstināšot, nu – lai es varu līdz strūklakām, kas pie „Abazza” aiziet – tas ielas galā, ejot lidostas virzienā, apmēram 10 minūtes ko iet. Ok. Tātad es mierīgi varēju nomazgāt ceļa putekļus – seja reāli līdzinājās smilšpapīram....

Un tad jau atkal devos laukā. Izrādās Lena ar mazo un Ļubu nav vienas, vēl arī Nigma Oļa ar visu mazo Leilu. A Leila ir tikai nepilnas 3 nedēļas veca – maziņa, maziņa. Olgai rokās, satīta dzeltenā sedziņā, viņa vairāk līdzinājās mazai lellei... Piedzimusi jau arī maziņa – 2,9kg.

Pa „Senzo” staigājam diezgan ilgi, var teikt, ka līdz pusdienlaikam tur pabijām. Kamēr pa pārtikas veikalu, kamēr kafiju padzērām... „Spinneys” pārtikas veikalā visas draudzīgi sapirkām biezpienu – kaut kā vēlme pēc biezpiena pankūkām mums bija parādījusies vienlaicīgi :) Vēl arī šādi tādi dārzeņi, es pat pēc Lenas rekomendācijas, nopirku ķirbi... Teica, ka te ķirbji esot garšīgi, vot i sagribējā. Tā ka tagad man mājās ir ķirbis, kurš sver apmēram 3kg (1kg = apmēram 0.25 Ls), bet ar kuru es īsti vēl nezinu ko darīt ;) Nē, nav jau tā ka pavisam nezinu, ir jau šādas tādas idejas :) Vēl nopirku zemenes, kg par 50 santīmiem – kā nenopirksi. Mājās gan izrādījās, ka zemenes nu tā... tā ka vakaru pavadīju nošķiedusies ar zemeņu sulu – taisīju zemenes ar cukuru.

Pēc „Senzo” aizvizinājām Oļu un Leilu uz mājām – uz Dahāru, sanāk drusku aiz vietējā tirgus, pēc tam Lena savus pirkumus, piepalīdzot Ļubai, sanesa mājās, a es sēdēju mašīnā un auklēju Evu Mariju. Un tad mēs braucām atpakaļ uz centru – pasēdēt kādā coffee shopā. Izvēle krita uz „El Arabi” – galu galā sen tur nebija būts, šķiet, ka es tur pagājušo reizi biju pagājušajā gadā ;) Galvenais oficiants atnāca apsveicināties, un pajautāja vai man „apple shisha and fresh lemon” (nu gan! Visu atceras!) par ko Lenai bija komentārs, ka es esot „very popular person in Hurhada” :D Hahaha!!! Žēl, ka nebija Ramadana, tad vismaz ūdenspīpes būtu labas, a tā – nu bija so-so. Tā nu mēs tur pasēdējām, apspriedām kādus suvenīrus Ļuba varētu vest uz mājām – viņa rīt pēcpusdienā lido uz Pēterburgu. Un tad jau pa mājām :)

Dzīvoklī secināju, ka pa dienu turēt vaļā logu, īpaši kad ir vējš, ir baigi labi, var bez kondiškas iztikt (kura, protams, joprojām nav sataisīta :( ). Tā arī visu vakaru pavadīju pa mājām, ar zemenēm kamēr, tad grāmatiņu palasīju, Interentā pasēdēju ;) odus drusku ielaidu istabā.... Nācās fiksi pretodu ierīci no guļamistabas uz halli pārvietot :D

Un vēl šovakar dzīvojoties pa māju sajutos kā arābu zemēs... Visu laiku, kad pa vakariem sanāca būt mājās, logi parasti bija ciet, bet šodien, kad pārnācu mājās pēc pilsētas, kā logu attaisīju, tā arī tas palika vaļā. Ideja aiztaisīt logu ātri tika atmesta, jo kā logs ciet, tā istabā nav ko elpot... Šodien labi, šodien vējš logā. Bet ne par to es. Par to, ka sajutos kā arābu valstī – ap septiņiem vakarā, tā kā man bija atvērts logs, dzirdēju mullas aicinājumu uz lūgšanu. Izrādās kaut kur tuvumā te ir arī mošeja... Nebiju pamanījusi. Aicinājums uz lūgšanu bija kā pieklusināts fons, kuru laiku pa laikam pārspēja mašīnu pīpināšana un citi ielu trokšņi... Bet tas viss kaut kur atsauca atmiņā Luksoru... Pat īsti nezinu kāpēc.. Nu jā, ļoti sailgojos pēc Luksoras...

Un kad pat naktī +28C...

2010-03-15T14:40:00.000-07:00

Karstums turpinās.... Mazais Riebeklītis, kuru es joprojām nedomāju saukt vārdā, jo viņš tiešām ir Mazais Riebeklītis, protams, ar kondišku neko nav izdarījis... Runas, runas, runas... A man dzīvoklī +28C... Kā "Mumiy Troll" dziesmā....

Pagaidām glābj tikai ventilators.... Kurš gan diezgan skaļi dūc... bet vismaz ir kaut kāds vējš... Ehhhh.... Bez maz vai uz botu pārvākties, gulēt uz sun deku.....

Kā Hurgadā daiveri sagaidīja Jauno gadu :)

2010-03-15T14:13:00.000-07:00

Lenas video par kuru rakstīju iepriekš :) BH2 ir īsts brīnumdaris, izdarīja ko tādu, ka es to video beidzot dabūju Youtube :)

15.marts, 2010.

2010-03-15T11:34:00.000-07:00

Nakts bija šausmīga... Un pie vainas nebija tikai tie +27C, kas ir dzīvoklī – nu kondiška, bet arī kaimiņi. Viņi ap 2 naktī sāka pārbīdīt mēbeles virtuvē un dauzīt vannas istabas durvis. Kā es to zinu? Nu zinu kādas ir kaimiņu dzīvokļa izkārtojums – aiz manas guļamistabas sienas ir tieši vannas istaba un virtuve. Tā viņi kādu stundu tur ar dzīvokļa pārkārtošanu nodarbojās. Kad gandrīz jau biju aizmigusi – pamodināja odi... Diez no kurienes radušies... Bāc! Izskatās, ka jānomaina odu štepselī plāksnīte... Tā nu kādu brīdi cīnījos ar odiem.

Tā ka rīts finālā arī bija nekāds...

Daivcentrā šodien atkal brīvdiena. Nesezona tipa, sertificētie daiveri vēl tik daudz nebrauc. Tā ka šodien atpūšos. Un vismaz to varu darīt normāli, nevis kā iepriekšējās dienas ;)

Dzīvoklī īsti uzturēties nevar – karsti. Pat ventilators nelīdz, vienīgais ko tas deva – pieputināja dzīvokli :( Tad, kad to ventilatoru beidzot pagājušajā gadā dabūjām atpakaļ no kaimiņu dzīvokļa, kur tas nez kāpēc bija pārnests, tas bija drausmīgi pieputējis, bet to režģi iztīrīt var teikt, bija nereāli. Cik nu varēja, tik putekļus centāmies dabūt laukā, bet kaut kas jau palika, piedevām diezgan daudz. Un lai tos putekļus dabūtu laukā vajadzēja kaut kādus skrūvgriežus un ko tur vēl, lai ventilatora restes dabūtu nost. Nu bet nekā tāda dzīvoklī nav. Bez tam toreiz nebija īpaša vajadzība pēc ventilatora un tas tika nolikts malā.

Tā kā dzīvoklī uzturēties bija kā bija, devos laukā. Labāk pasēdēt internetā kādā coffee shop, tur vismaz vējiņš pūš :)

Lejā satiku Ahmedu un atgādināju par savu kondišku, kas nedarbojas kā vajag. Viņš paziņoja, ka meistaram esot jau piezvanīts... Bāc! Noteikti atkal sāksies mēģinājumi razvestji mani uz to, ka izbeidzies freons... Tā teikt, vakarā būs jāgaida pārsteigumi...

Tā nu aizvilkos pa to karstumu līdz Esplanādei un paliku „Meshmesha” coffee shopā. Kāpēc tur? Nu te var arī pavērot kas notiek uz ielas ;) Tā ka riktīgs relax :)

Vakar Lena iedeva video kā viņi Hurgadā zem ūdens atzīmējuši Jauno gadu. Vot šodien mēģinu to video dabūt YouTube, lai pēc tam varētu Daivingā ielikt. Pirmais mēģinājums nobruka... tā arī nesapratu, kur bija problēma... Jācer, ka otrais mēģinājums izdosies :) Nekā! Kā bija ielādējušies 100 no 149mb, tā atkal viss nobruka.... Pēc kāda laika būs jāpamēģina vēlreiz... Dikti jau gribētos to video ielikt, tāds reāli funny :))) Vakar skatījāmies un smējāmies.

Tur scenārijs tāds – Jaungada vakars. Visa darbība norisinās zem ūdens. Divi beduīni sēž un pīpē ūdenspīpi. Tad parādās slēpotājs – ar Krievijas karogu un pudeli vodkas. Viņš satusē ar beduīniem, visi dzer šņabi. Tad parādās Salavecis un Sniegbaltīte. Ar izpušķot eglīti un šampanieti. Sākas razborkas. Un tad parādās supermens – zirnekļcilvēks (ar Ēģiptes karogu), kurš izšķir visus kautiņus, saliek visu pa vietām. Druzhba narodov. Finālā visi draudzīgi dzer šampanieti un tusē ap eglīti. Tā teikt – Happy New Year! :) Tāds tas video. Jācer, ka sanāks ielikt :)

Sākās jautrības. Te – coffee shopā. Vietējais ar tādu kā badmintona raketi dauza mušas – pret stiklu. Tas varbūt arī nebūtu nekas īpašs, ja vien tā rakete nebūtu ar elektrību. Ja mušu izdodas nosist, pašķīst zilas dzirksteles. Var teikt, ka visi coffee shop apmeklētāji ar interesi vēroja šo izklaidi :D

Tā nu arī vakars pienāca. Vismaz ar patīkamu vējiņu :) A to pa dienu ir karstāk nekā vasarā... Tāds laiks, ka pie mums teiktu, ka būs negaiss... Bet negaisa nav. Nu, bet reāli gribētos lietu... Ehh....

Atkārtotie mēģinājumi dabūt to video YouTube izrādījās nesekmīgi... :( Tagad vienīgā cerība uz BH2, kurš teicās mēģināt video tur iedabūt :) Vot tagad stundu jāsēž Skype, kamēr viņam tas video nosūtīsies... Un jāpiecieš odi... To tagad te ir daudz... Visas kājas jau paguvuši sakost... :( Būs mājās ejot veikalā jāpameklē Vlada ieteiktais brīnulīdzeklis... Nu tipa vietējā ražojuma „Off”...

Video veiksmīgi pēc drusku vairāk kā stundu ilgas klusas cīņas ar odiem beidzot nonāca pie BH2. Tā ka jācer, ka viņš spēs to ielikt Daivingā. :)

Bet es devos mājās. „Ebeid market” vietējā aerosola „Off” nebija, nopirku tikai tās pretodu plāksnītes, ko liek rozetēs spraužamajās pretodu ierīcēs.

Ienākot dzīvoklī ieslēdzu arī kondišku. +28C It kā drusku vēsu gaisu pūš... redzēs kā būs pēc kādas stundas... parasti tad sāk pūst siltu gaisu, kas nu ne druskas tagad nav vajadzīgs :(

Kā es īstenībā ceru rīt tikt zem ūdens....

Kaimiņu kaķi - 14.marts, 2010.

2010-03-14T13:43:00.000-07:00

14.marts, 2010.

2010-03-14T13:19:00.000-07:00

Turpinu dzīvoties pa mājām. Šodien ir jau gandrīz labi. Bet šā kā tā no rīta iedzēru vēl „Antinal”. Gan jau par sliktu nebūs ;)

Nu un ja jau pa mājām, tad to arī var izmantot lietderīgi – sarīkoju lielo tīrīšanu, kā arī grīdu mazgāšanu ar „Detol” – tas te tāds universāls brīnumlīdzeklis.

Pēcpusdienā papļāpāju ar Lenu pa telefonu. Viņai ideja šodien aiziet uz boulingu… Nu man jau nav nekas pretī, galu galā varu pieskriet gandrīz jebkurā brīdī, jo tas ta man tepat pie mājām.

Sarunājām sazvanīties, ja viņa galīgi sadomās, ka tieši šodien jāspēlē boulings. Ap puspieciem Lena zvanīja – pēc kādām 40 minūtēm viņas būšot pie boulinga. Nu, ko – tad spēlējam šodien! :)

Kamēr vēl varēju neskriet uz boulingu, jo man ta tikai kādas 5 minūtes ko iet, šo to vēl pa māju padarīju, bet kad gāju taisīt ciet logu, ieraudzīju pretējā korpusa kaimiņa kaķus. Pareizāk, vispirms ieraudzīju pelēko pūkaino, kurš bija izlīdis uz palodzes un pētīja apkārtni. Pat sameklēju fotoaparātu, lai viņu nobildētu – nu dikti smuks tas minka, kad kaķis bija nofoķēts, pamanīju, ka viņu balkonā sēž vēl viens pūkainais – tikai oranžs. Nu nofotografēt vajadzēja arī to :)

Nedaudz pēc pieciem satikāmies boulingā. Aimans uzreiz iemanījās paziņot, ka līdz 18:00 no cilvēka spēle ir par 15 LE, tā, ka lai mēs fiski maksājam un piesakām cik reizes spēlēsim. Nu ja jau par 15 LE... :))) Protams, ka kaut kādu neprātīgu spēļu skaitu nepasūtījām, pieteicām tikai 2 :) Pietiks. Tā ka vēlās pēcpusdienas spēles mums sanāca tikai par 30 LE. Vispār jau būs vien jāpiekrīt Mahmuda piedāvājumam ņemt patstāvīgā klienta karti, tad spēlēt visu laiku sanāk lētāk :)

Boulingā gāja jautri. Pirmo spēli vinnēju es, otro Ļuba. Lenai izdevās nogāzt ar vienu metienu visus ķegļus tieši tad, kad viņa baroja mazo Evu Mariju, un bija pienākusi viņas kārta spēlēt. Ar tekstu: „Poderzhite rebjonka, ja schas!” Lenai ar pirmo metienu visi ķegļi bija nogāzti. Mazā varēja turpināt ēst putru.

Bet otrajā spēlē, kad Ļubai bija jāmet, tika nolikti tikai 9 ķegļi. Nācās saukt puišus, lai novērš problēmu. Mustafa tā kā visu sataisīja, bet jau nākamajam spēlētājam – tā pati problēma. Tad labot gāja Mahmuds. Galu galā, galvenajam menedžerim un kaut kāda tur līmeņa boulinga čempionam vajadzētu prast novērst šādu problēmu. Hahaha!!! Izrādās, tas viņam izdevās ne uz ilgu laiku. Problēma atkal atgriezās, kad atkal bija jāspēlē Ļubai :D Beigu beigās labot devās Aimans un pavecais onkulītis, kurš vienmēr novērš kaut kādas problēmas, kas radušās ar ķegļiem vai bumbām. Tās bija jautrības – mēs pat Ļubu safoķējām, kā viņa taisās mest bumbu sākumā pa kāda kājām, pēc tam Aimans jau tur pie ķegļiem gulēja uz muguras un kaut ko laboja – tā kā bija arī bilde, kur uz viņa pusi taisās lidot Ļubas raidītā bumba :D Tā ka bija jautri. A Mahmuds sēdēja pie pirmā galdiņa, kur viņš parasti ved kaut kādas pārrunas, un smīnēja.

Tā nu izspēlējušas boulingu braucām kaut kur pasēdēt. Nekur jau tālu, tepat ap stūri uz Esplanādi. Aizgājām uz „Chez Sam” un es beidzot pēc ilgiem laikiem tiku pie pīpes ;) Kamēr slimoju, tak pīpēt labāk nepīpēju. „Chez Sam” puišiem bija ko izklaidēt mazo Evu Mariju un viņai tas patika, smaids pa visu seju, kaut ko dudina, māj ar roķelēm – īsumā – koķetē :)

Mājup es devos caur „Metro”, biju sapratusi, ka kaut ko tomēr beidzot gribas ēst, bet uz rīsiem kopš vakarvakara šķiet es vairs nevaru paskatīties ;) Gribējās kaut kādu maizi, šoreiz ledusskapī esošā rupjmaize diez vai derēs. Tā ka jāiet pirkt kaut kāda pārtika ;) Tā arī šo to nopirku un devos mājās.

Beidzot bija parādījies Ahmeds, jo kad gāju prom neviena no mājas pieskatītājiem nebija. Nācās viņam skaidrot, ka man īsti nestrādā kondiška. Uz ko viņš atbildēja, ka bukra (tas ir – rīt) būs Šabans, viņš paskatīšoties. Tātad Mazajam Riebeklītim ir arī vārds! Sauc viņu Šabans. Cerams, ka rīt viņš man nedziedās dziesmiņu „madam, freon finished”... ;)

Tā ka šodien es netiku pie kaut kādiem uzlabojumiem istabas temperatūras pazemināšanā... :(

Kamēr vārīju tēju un grozījos pa virtuvi, pamanījos apdauzīt kāju pret ledusskapja apakšējas malas dzelžiem... Pirksts asinīs. Labi, ka spirts mājās. Tik nevajag domāt, ka es te aiz gara laika spirtu dzeru :D To un vēl veselu masu medikamentu atstāja daiveru pāris no Kostromas, ar kuriem niru pagājušajā gadā. Sieva bija medmāsa, kura pat dodoties atvaļinājumā ņem līdzi pamatīgu medikamentu krājumu. Nu un atpakaļ jau nevedīsi – atdeva man. Un labi ar, ka tas spirts tagad bija, a to es aiz ledusskapja atbraucot skudras indēju ar kaut kādu tur kukaiņu indes pulveri. Vismaz kāju nodezinficēju :) Tā ka viss kārtībā. ;)

Nu un rīt beidzot atkal došos uz daivcentru. Jau sailgoties esmu paguvusi. :)

13.marts, 2010.

2010-03-14T05:27:00.000-07:00

Diena sākās nemaz ne priecīgi... Esmu ar kaut ko saindējusies... Bāc! Visus šos gadus, ko esmu bijusi Ēģiptē, nekas tāds ne reizi nebija gadījies. Nu laikam bija pienākusi arī mana kārta. Tā ka, var teikt, ka rīts sākās ar 2 „Antinal” trieciendevām. Piedevām, paša iepakojumu nebija, aptieciņā atradās tikai pati kapsulu plāksnīte... Tā nu paļāvos uz atmiņu, ka tur lietošanas aprakstā bija minēts, ka pa 2 kapsulām katras 6 stundas... Tad nu vadījos pēc tā ko atcerējos. Uz aptieku aizvilkties spējīga nebiju. Domājams, ka noindēties gan diez vai sanāks ;)

Pēc tam piezvanīju uz daivcentru un pateicu, ka esmu slima un nebūšu. Neiešu tak nirt ar sāpošu vēderu... Nu un pēc tam devos atpakaļ gulēt. Pāris stundas miega nedeva nekādus uzlabojumus, arī dubultā deva „Antinal” ne. Ap vieniem iedzēru vēl 2 kapsulas. Sāka tā kā palikt labāk.

Tā kā biju internetā, skype sazvanījos ar Latviju – ar mājām parunāju. Paklausījos par sniegu... Kaut kā nevaru iedomāties, ka tur ir sniegs... īpaši ja te tāds karstums ;)

No Oļega bija pienākusi sms, ka varētu satikties, kad es atgriezīšos no jūras. Uzrakstīju, ka esmu mājās un šodien nenirstu. Finālā sarunājām 3 satikties „Mr.Sam”.

Braucot uz leju, nu uz Sakalu, zvanīja Lena, prasīja, kā man, kāpēc neesot bijusi uz bota. Viņi tikko kā no jūras atgriezušies, nu ar Ļubu plānojot uz New Marina doties. Teicu, ka man „Mr.Sam” daiveri jāsatiek, tad redzēs kas un kā.

Kad piebraucu pie „Mr.Sam” Ivars un Oļegs jau tur sēdēja un pīpēja. Man šodien nekādas pīpes un nekādas sulas... tikai black tea.

Kamēr sēdējām „Mr.Sam” arī Lena brauca garām un finālā mēs visi braucām uz New Marina.

Drusku pastaigājām, jahtas paskatījāmies un tad palikām itāļu saldējuma kafejnīcā. Atkal kas nu kuram – saldējums, kapučino, ekspresso vai pīpe, man tik melnā tēja :D

Kaut kur pēc 4 Lena ar mazo un Ļubu aizbrauca. Magdi dodas safari, vot i jāpaspēj vēl pirms viņš aizbrauc satikties. A mēs palikām turpat. Pēc kāda laika pārvācāmies uz blakus esošā coffee shop dīvāniņiem, kas kaut kur atgādināja Dahabu. Oļegs un Ivars pasūtīja fresh apple shisha – ūdenspīpes, kur ābolu tabaka salikta ābolā. No Pēterburgas zinu, ka šādas pīpes ir ļoti labas :) Tā arī mēs tur līdz kādiem 6 vakarā nositām laiku. Viņiem transfērs uz lidostu bija ap 20. Ejot prom no New Marina es vēl turienes „Abu Ashara” iegāju pēc ūdens, jo dzeramā ūdens krājumi mājās bija gandrīz beigušies. Nu un tas atvadījāmies, viņi uz savu „Hiltonu”, es uz Kauseru.

Atbraukusi mājās var teikt, ka atslēdzos – pagulēju pāris stundas. Pamodināja mani Lera, kura piezvanīja, lai apjautātos kā es jūtos. Drusku papļāpājām un tad es gāju vārīt tēju :) Un kādu laiku pasēdēt internetā. Pirms pusnakts piezvanīja Sada, skype mums nekādi neizdevās papļāpāt, jo kaut kā skype baigi gļučija un viss ļoti bremzējās. Vajadzēja viņai par Mahmudu parunāt :D Vot i kādas 15 minūtes izteicu savu viedokli par to kāds viņš bijis, kā viņš uz viņu skatījies, ko teicis, kā viņa pret viņu izturējusies, utt... Beigās pašas paņirdzām ka tas no malas noteikti izklausās pēc padsmitgadnieču pļāpām :D

Nu un tad es gāju gulēt. Iedzēru vēl 2 „Antinal”. Bet modinātāju katram gadījumam uzliku uz 7:20, ja nu būs labi un varēšu braukt uz darbu :)

New Marina - 12.marts, 2010.

2010-03-13T14:18:00.000-08:00

12.marts, 2010.

2010-03-13T14:10:00.000-08:00

Daivcentrā šodien nav sertificēto daiveru, tikai introdaivi. Tā ka varu būt brīva :) Sems gan saka, ka ja vēlos, varu braukt jūrā, tāpat atpūsties. Bet tūristu ir tik daudz, ka vietas, lai atpūstos diez vai būs ;) Tāpēc atsaku.

Pa ceļam uz mājām iegāju „Sea view reality”, vajadzēja par elektrības rēķinu noskaidrot, bet ap 9:30 tur neviena nebija. Vot būs citu dienu jāpienāk. Tad vēl iegriezos „Abu Ashara” šādus tādus sīkumus nopirkt, izrādās, veikalu viņi ir pārkārtojuši. Kamēr nepieciešamo atradu....

Atbraucot mājās nolēmu kādu stundu pagulēt. Vajadzētu tak reiz izgulēties... Finālā 2 stundas pārvērtās par 4... nu, reāli atslēdzos. Kad vakarā par to teicu družkām, viņas teica, ka tā šobrīd esot visiem – visi guļot, jo ārā karsti un liels mitrums.

Vispār jau mani pamodināja Lena, kas piezvanīja, lai pajautātu vai negribu ar viņu, sīko un Ļubu pastaigāt pa New Marina. Tā kā līdz vakaram man īpašu plānu nebija, tad arī sataisījos un braucu uz piestātni.

Pa New Marina mēs diezgan ilgi staigājām, jahtas paskatījāmies, tad tālākajā coffee shopt uzpīpējām un iedzērām fresh mango :) Mazajai Evai Marijai bija paņemti līdzi staigājamie ratiņi (vai nu kas tas ir) un viņa brīžiem oj kā drasēja pa piestātni, mēs tik spējām vaktēt un ķert :D Vēl arī uz visiem sunīšiem un kaķīšiem paskatīties, kā arī uz maziem bērniem. Kamēr sēdējām coffee shopā uzradās maza ēģiptiešu meitenīte, kurai dikti iepatikās stumdīt Evu Mariju viņas staigājamajos ratiņos. Finālā pat meitenītes tēvs uzradās viņu savākt, a to jau bija diezgan tālu aizvizinājusi mazo :D

Vakars var teikt, ka pienāca diezgan ātri. Man 7 bija sarunāts ar Sadu un Katju satikties Elīzas restorānā „DiVino”. Pa ceļam vēl bija jānopērk tabaka, ko uz Latviju aizsūtīt.

Meitenes jau gaidīja „DiVino”. Un vakars sākās. Pasūtījām ko paēst, pa glāzītei grapas un sarunas sākās :))) Prieks, ka Elīzai restorāns ir labi apmeklēts, cilvēku daudz, atmosfēra jauka. Un tas tepat centrā – starp „Roma Hotel” un „El Tabia”.

Rukolas salāti bija burvīgi, ravioli arī. Tika pasūtīts vēl pa glāzītei grapas.

Sada pastāstīja par jaunajiem taebo apmeklētājiem. Bez Roberto tajā grupā esot parādījies vēl viens puisis – Ādams, viņš ēģiptietis. Spalvains ka briesmas, uz treniņiem sācis vilkt velosipēdistu bikses un maiku ar īsām rokām un dziļu dekoltē. Meitenēm esot jautri :D

Katja pastāstīja, ka viņiem reception sākusi strādāt jauna meitene. Tāda pārlaimīga. Kad uzprasījuši, cik sen Ēģiptē, izrādījies 3 mēnešus un jau precējusies ar vietējo, kurš esot tik jauks, tik labs utt. Uz jautājumu, kur tad viņi dzīvojot, izrādījies Shery... Neviens jau tai jauniņajai nav teicis, ka Shery neko labu attiecības neliecina, jo tur dzīvo ļoti daudz tādu, kas meklē vienas nakts attiecības ar atbraukušajām tūristēm, bet ja attiecības ir nopietnas, tad pāri parasti dzīvo Mubarakā vai Kauserā... Bet tas vēl nebijis viss. Izrādās, meitene par dzīvokli maksā uz pusēm ar vīru – katrs 100 eiro mēnesī... Te nu jāteic, ka tāds dzīvoklis, kādā viņi dzīvojot – ļoti maziņš, studijas tipa, maksā apmēram 100$ mēnesī... Bet kad, tā jauniņā šodien kolēģēm paprasījusi, vai arī viņām vīri taisa apdrošināšanu, uz ko visas neizpratnē paprasījušas kādu? Izrādījies, jauniņā vīram katru mēnesi dodot 200 eiro, lai tas uztaisītu viņai apdrošināšanu... Reāls krāpnieks... mēnesī saņem 300 eiro par neko... :( Bet viņa joprojām uz tādu kretīnu skatās caur rozā brillēm...

Kamēr Sada un Katja dzēra kafiju, es saiņoju tabaku... Nu no papīriem ārā un maisiņos iekšā :D Uzreiz bagāžā mazāk vietas aizņem.

Pēc tam pienāca Elīza un uz restorāna rēķina uzsauca mums vēl pa vienai grapai. Labi, ka glāzītes maziņas, ne vairāk kā 25 gr.

Nu un tad sadomājām braukt uz boulingu. Būs jau vairāk kā 2 mēneši, kopš pēdējo reizi spēlēju. Bet Sada beidzot tomēr bija saņēmusies vēlreiz satikt Mahmudu.

Piebraucot pie boulinga – daudz mašīnu uz ielas stāvēja, tāda var būt tā, ka nebūs brīvu celiņu. Tik traki nebija. Ieejot sākās jautrības :) Kas saucās – es esmu atpakaļ. Šķiet, ka nācās sasveicināties gandrīz ar visiem, kas tur pastāvīgi spēlē.

Mustafa uzreiz atrada mums brīvu celiņu, nu viens celiņš bija vēl brīvs :D Frāzes „Welcome back!” Un mēs jau spēlējām. Pirmo spēli tikai es un Katja. Tad Sada arī izlēma mums pievienoties un gāju puišiem paziņot, ka spēlētāju sarakstam jāpievieno vēl viens spēlētājs. Tad nu tagad nācās apsveicināties ar Aimanu, kurš arī strādā aiz reģistrācijas letes. Tagad bija jānoklausās ne tikai to, cik mani priecājās atkal redzēt, bet arī ka manis te pietrūcis (hahaha!!!) un jāatbild uz jautājumiem cik ilgi šoreiz palikšu Hurgadā. Kamēr mēs ar Aimanu tā pļāpājām, parādījās boulinga galvenais – Mahmuds. Atkal „welcome back”, prieks redzēt utt.

Bez tam, kad bijām sākušas spēlēt pirmo spēli, izrādījās, ka pāris celiņus tālāk spēlē arī Briesmīgais Ali. Ar kaut kādu veceni, kura bija ieradusies uz boulingu paīsā kleitā :D Smaids līdz ausīm un rokas mājiens no Ali. Biju pamanīta. Bet cerams uzreiz ta neskries mani uz kādu boulinga partiju aicināt ;)

Otrās spēles laikā pie mums pienāca Mahmuds. Labi, ka bija pienākusi mana kārta mest pa ķegļiem un es varēju notīties malā, lai nevajadzētu sākt smieties. Viņa un Sadas attiecības drusku uzjautrina. Ja rudenī viņš meta visādus lokus apkārt, nevarot sākumā saņemties pieiet parunāt, tad pēc tam kad viņu bija kur tur aizgājuši patusēt, paziņoja, ka starp viņiem nekas nevar būt, jo viņam galu galā esot angļu sieva, kas esot ļoti greizsirdīga un visu kontrolējot!!! Bāc! Bet nu viņš atkal bija klāt. Un Sadai pajautāja, vai viņa visu šo laiku, nu kopš decembra, ir bijusi Hurgadā un kāpēc viņam nav piezvanījusi. Kaut kāds jocīgs viņš – pats pasaka, ka nekas nevar būt, bet pēc tam prasa, kāpēc nepiezvanīju. Ir gan tie vietējie :D Laikam par sievu atkal bija aizmirsis ;)

Noskaidrojis, ka Sada visu laiku tepat vien bijusi, atkal aiztinās uz kaut kādām pārrunām pie viena no attālākajiem galdiņiem.

Nu bet tad zālē parādījās arī Lords un Mr.Diving (nu dabūjis viņš tādu iesauku dēļ tā, ka ir daiveris un labi spēlē boulingu. Tā teikt, mēs aiz gara laika pagājušajā reizē to izdomājām :D). Ali jau bija paguvis paziņot, ka es esmu te, un nu nācās arī ar vietējo izlasi sasveicināties, jo, tā teikt, gandrīz visa sbornaja bila v sbore :D

Tālāk vēl bija jautrības - Ali, stāvot pie sava celiņa, pārķēris manu skatienu pateica "I love you". Bļin! Nācās noignorēt un izlikties, ka neko neesmu sapratusi, ka neko neesmu no lūpām nolasījusi. Un vispār, par šitādiem izgājieniem var arī norauties... nu, piemēram, man kāda stipri smaga boulinga bumba tā kā nejauši var no rokām izkrist... un tā... :D Vispār būtu labāk spēlējis tālāk boulingu ar savu veceni un mani licis mierā!

Šovakar boulingā bija daudz vāciešu, kādus 3 celiņus bija aizņēmuši, bet pašu tālāko celiņu paņēma kaut kādi vietējie puiši un 2 tūristes. Nu, viņi viņas bija atveduši uzspēlēt boulingu. Jāteic, ka tur bija ko redzēt. Viena no tām beibēm bija uzvilkusi topiņu bez lencītēm no kura spēlējot krūtis bezmaz vai krita laukā, bet otra vispār bija vakara zvaigzne – kad viņa spēlēja, visa zālē var teikt pārtrauca savus darāmos un pievērsa viņai savus skatienus. Īpaši jau vietējie :D Vienkārši beibe bija uzvilkusi ļoti, ļoti īsu pludmales kleitu... Tā teikt, pietika tik pieliekties ;) Bez tam figūra arī viņai nebija 90-60-90 ;)

Uzspēlējām mēs 3 spēles. Vinnēju es... var teikt, ka biju sākusi gatavoties, kad būs ar Maiklu jāspēlē. A viņam jau baigi patīk uzvarēt :D

Pie maksāšanas mūs sagaidīja patīkams pārsteigums – „welcome back” sakarā tikām pie 50% atlaides. Kamēr maksājām, Sada vēl paguva ar Mahmudu parunāt, kurš nez no kurienes ;) atkal bija parādījies. Viņš pat pieteicās Sadai piezvanīt, uz ko viņa atbildēja, ka diez vai viņš esot saglabājis viņas numuru. Nu i tad Mahmuds rādīja telefonu ar Sadas numuru, tik cenšoties piesegt to, zem kāda vārda viņš viņu ir saglabājis. Nu bet Sada vienmēr visu pamanīs. Telefona katalogā viņa bija Sadiki. Kā Sada pēc tam teica, vismaz kaut cik līdzīgi, nevis kaut kāds tur tipa Vasīlijs Ivanovičš :D Hahaha!!!

Labi, ka man boulings turpat pie mājām, pārnākot – kondiška atkal vairs īsti negrib dot vēsumu... Tagad var sasniegt +26C - +27C. Izskatās, ka būs atkal jāiet parunāt ar Ahmedu vai Mazo Riebeklīti... Nu, nevar tak būt tā, ka tas freons, ko viņi ielika jūlijā, nu jau ir beidzis. Pie tam, ja kondiška tika lietota tikai jūlijā un augustā, a kad te biju rudenī, pēc kondicioniera nebija nekādas vajadzības, jo karsti nebija. Tā ka, gan jau Mazais Riebeklītis atkal kaut ko ir saķīmiķojis sev par labu....

Tā, ka pēc tam, kad dienā biju pagulējusi, nu īsti nenāca miegs. Pasēdēju drusku internetā un tad, cerībā, ka tas palīdzēs - izdzērusi glāzi piena, devos gulēt.

11.marts, 2010.

2010-03-12T15:34:00.000-08:00

Vakar Oļegs un Ivars prasīja šodienai daivsaitus, kur būtu smuki. Sagaidām bosu daivcentrā. Šorīt viņš kavējas, jo jābrauc uz PADI pēc OWD grāmatām krievu valodā – tūrfirma ir atvedusi 2 studentus, bet izrādās, grāmatu pietrūkst. Boss ierodas un piekrīt par labu manai izvēlei :))) Brauksim nirt šodien mēs uz Banana Reef un Turft el Shahed, nu jeb vienkārši Torfa.

Intro arī šodien manz – tikai 7 cilvēki, vēl tie OWD kursa studenti un mēs.

Uz niršanas vietu mēs dodamies nevis kā ierasts braucot dienvidu virzienā – gan Paradīzes salu, Small Giftun utt., bet braucam uz ziemeļiem gar Fanous. Tā teikt, apbraucam salu no otras puses. Kapteinis saka, ka tā ātrāk būs. Nu, bet kapteinim Misadam vienmēr var ticēt uz vārda :)

Pirmais daivs Banana Reef. Boriss atkal pievienojas mūsu grupai. Bet tas, laikam ir loģiski, jo viņš ir viens, nu nav ar ko viņam nirt.

Ienirām. Kapteinis bija piešvartojies var teikt, ka pie paša rifa stūra, tā ka līdz ergiem tālu nebija jāpeld. Jāteic gan, ka redzamība bija so-so. Parasti no rifa stūra ergus jau var redzēt, bet šoreiz viss dūmakā tīts. Arī zivju salīdzinoši maz... Nu, bija jau pāris palielu gruperu, tauriņzivju pulciņi arī bija savā vietā... Nu bet kaut kā pietrūka... Var teikt, ka viens no maniem mīļākajiem Hurgadas daivsaitiem izskatījās patukšs. Un vēl pie rifa stūra bija straume. Lai gan – tas nu nav te nekas pārsteidzošs. Šoreiz tā vēl bija salīdzinoši neliela.

Otrā daiva vieta bija turpat blakus – Turft el Shahed. Arī straume – vietām ;) Redzamība arī ne tā spīdošākā. Aizpeldējām sākumā pa labi – līdz lielajam ergam, kas drusku nost no rifa. Smuki tur – liels mākonis tumši brūnu zivtiņu. Bija pāris murēnas, stingrejas. Īstenībā jau šis daivsaits ir tāds, nu, lai apskatītu tās smukākās vietas nākas diezgan arī peldēt virs smilšainas gultnes. Daiva otrajā daļā apskatījām rifa kreiso pusi. Jāteic, ka šoreiz bija kā bija. Nu nebija jau tā ka galīgi neko neredzējām, bet salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, ko es te esmu nirusi – pašvaki. Un visos daivsaitos izskatās, ka ir līdzīgi... Pāris paziņas daiveri teica, ka problēma esot tajā, ka šobrīd īsti neesot vēl niršanas sezona, tipa tas posms starp ziemu un pavasari, kad īsti nekā daudz zem ūdens nav. Redzamība pašvaka, ūdens vēl pavēss, zivju maz...

Pēc daiva kopā ar Leru gājām uz Shery. Puķes pirkt, jo es vakarā biju ielūgta uz Lenas mammas 70 gadu dzimšanas dienas svinībām. No Leras biju sapratusi, ka puķu veikals ir kaut kur Shery otrā galā, nu un to galu es īsti nepārzinu. Finālā izrādījās, ka viņa domāja puķu veikaliņu, kas pie „Gad Allah” coffee shopa. Nu ja jau bijām līdz turienei nonākušas, prom jau neies, neiešu apbraukāt citus ziedu veikalus, lai gan pie mājās arī pāris bija – i „Magnolija” Esplanādē pie „Marlin Inn” viesnīcas, i puķu veikaliņš netālu no mājas, pie pagrieziena uz Bowling Road. No Leras biju sapratusi, ka tajā puķu veikalā, uz kuru mēs ejam ir liela izvēle un labi ziedi... Aha.... Sākumā šķita, ka īsti pat nav ko ņemt... Bet finālā arī no tā nekā tika salasīti ziedi pušķim. Bez tam pārdevēju es biju pastūmusi malā – lai nemaisās pa kājām, pati tikšu galā :D Sākumā, kad iegājām veikaliņā, viņš man gribēja iesmērēt kādu no jau gatavajiem pušķiem. A gatavie pušķi te nozīmē ziedu kompozīciju, kas sasprausta tādā kā nelielā podā vai kurvī un ir skatāma no vienas puses, tipa tāds dekors, ko var uz galdiņa pie sienas nolikt... Tā ka neko tādu man nevajadzēja, tad ķēros pati pie izvēles un meistarošanas. Pārdevējs gan diez ko priecīgs neizskatījās, tipa, ka es neļauju viņam strādāt, bet centīgi palīdzēja izvilkt ziedus no vāzēm.

Jāteic, tā kā Lena uz jautājumu – ko mammai uzdāvināt, sākumā pateica – neko, bet pēc ilgākas jautāšanas - lai vienkārši uzdāvinu viņai bloku cigarešu „Kleopatra”. A „Kleopatra” ir vietējās markas cigaretes, ļoti stipras un arī diezgan lētas. Nu vai tā ir nopietna dāvana uz 70 gadiem? Man šķita, ka nav. Bet ja jau cigaretes, tas cigaretes. Un ja „Kleopatru”, tas pirksim arī to. Bet jebkurā gadījumā – ziedu pušķi vajadzēja tādu nopietnu.

Tātad, kādus ziedus varēja izvēlēties tajā puķu veikaliņā uz Shery. Bija kallas, sīkziedu krizantēmas, saulespuķes, strelīcijas, gladiolas, ne pārāk svaiga izskata rozes un visvisādi zaļumi. Varētu teikt, ka izvēle nekāda īpašā. Bija vispār brīdis, kad šķita, ka jāiet prom un jāmeklē laime pie mājas esošajos puķu veikalos. Bet pēc tam, kad biju sākusi no vāzēm vilkt laukā ziedus, pamazām parādījās ideja kādu pušķi varētu taisīt. Tātad – pušķis sastāvēja no baltām un dzeltenām gladiolām (jā, tas te ir pārsteidzoši, pavasarī – gladiolas, kas pie mums zied rudenī), baltām un dzeltenām sīkziedu krizantēmām un saulespuķēm, pa vidu – apjomam vēl bija dažādi zaļumi. Kad visi ziedi bija savākti, paskatoties uz pārdevēju kļuva skaidrs, ka viņš dikti grib pats tos visus salikt pušķī... Nu labi... :) Pati jau arī varētu, bet tas galu galā ir viņa darbiņš. Sapratis, ka var sataisīt pušķi, viņa sejā parādījās smaids līdz ausīm :))) Finālā pušķis sanāca liels un arī smuks. Man patika. Pušķis vēl tika iesaiņots šeit neiztrūkstošajā caurspīdīgajā papīrā – no kreppapīra un auduma gabaliem, kas līdzinājās audumam no kā šuj basketbolistu un kā vēl tur sporta tērpus, es atteicos. Bet pašu noslēguma punktu pielika dzeltena lenta, ar kuru pušķis tika apsiets. Izmaksāja tas 100 paundus, nu nepilnus 10 latus.

Bez tam pārdevējs mums ejot prom uzdāvināja katrai vēl pa baltai rozei. Tas nekas, ka ne īpaši svaigai ;) Vot viņiem ir tāda mode – noplēst rozēm visas lapas, un tas, ka arī ziedlapiņas drīz sāks birt nost – arī tā nav problēma, arī tādas rozes var pārdot...

Tālāk mēs devāmies meklēt iesaiņojamo papīru. Kaut kur tak tas cigarešu bloks man arī būs jāietin ;) Tā kā Shery ir ideāla vieta, kur var atrast da jeb ko, tad atrast ietinamo papīru arī nebija problēma, problēma tikai bija atrast normālu ietinamo papīru. A to, te visi ietinamie papīri ir vai nu ar sirsniņām un uzrakstiem „I love you”, vai lācīšiem, kaķīšiem, sunīšiem utt. Nu, nav papīru ar puķītēm, neuzkrītošiem rakstiņiem vai vienkārši vienkrāsainu papīru... Tā, ka tās manuprāt, te ir biznesa iespējas ;) Ārzemniekiem toč ne vienmēr pie sirds iet tie viņu salkanā izskata papīri un rotājumi. Liela loksne ietinamā papīra ar dzeltenīgi oranžām sirsniņām (tas, starp citu, bija gaumīgākais papīrs no visiem tiem, kas tika piedāvāti), dzeltena pušķī savelkamā bantīte un skočš kopā izmaksāja 4 paundus (apmēram 40 santīmus).

Pie „La Pasha” viesnīcas Lera nogriezās uz mājām, bet es vēl devos uz „Abu Ashara” pirkt „Kleopatru”.

Pie Telecentrāles kāds man uzpīpināja un saka "Hello!". Paskatos taksometra vadītājs - onkulītis, kuru es pazīstu jau pāris gadus. Kad vēl mēs ar Ināru īrējām dzīvokli Shery, viņš uz mūsu ielas turēja auto, nu un parasti ejot garām mēs sveicinājāmies. Nu un tagad viņš jau dažus gadus brauc ar taksometru. Atkal pasveicinājāmies, apjautājāmies kā iet un viņš prasa - man uz kurini. Saku, tepat līdz "Abu Ashara". Viņš - "This is my way", lai tik kāpjot iekšā - viņam tas pa ceļam. Gabals jau nav liels, turpat vien ir, nu bet tā kā man laika bija diezgan maz, kāpu tik iekšā un tos pārsimts metrus līdz veikalam vēl arī drusku papļāpājām.

Izkāpu pie "Abu Ashara", pateicu paldies un devos pirkt bloku "Kleopatra" cigarešu. Pārdevējs pat pārjautāja, vai man tiešām vajag šīs cigaretes un vai tiešām bloku :D

Kad viss bija sapirkts varēja braukt mājās, starp citu, tas pušķis bija diezgan smags.

Coffee shop „El Ezba” man bija jābūt 19, tā kā šodien mēs vēlu atgriezāmies no daiva, kā arī kamēr pirku ziedus un visu pārējo, laiks bija paskrējis. Sanāca tā, ka paguvu tikai pārģērbties, sasaiņot dāvanu un skriet lejā pa trepēm, lai ķertu taxi.

Kad ierados Lena, tante Ņina (Lenas mamma), Eva Marija, Magdi un Ļuba jau visus gaidīja. Pēc manis ieradās Jūlija ar divām meitām un tēvu, kurš ir Lenas mammas gados un arī dzīvo te, pēc tam ieradās Biatlonists un vēl kaut kāds Magdi draugs. Andrejs nebija ticis, jo jāstrādā līdz deviņiem vakarā.

Dzimšanas dienas svinības izvērsās jaukas. Lena bija centusies salātu gatavošanā, bija i „salat Olivje”, gan siera, gan tunča salāti, lasis un sarkanie ikri, žāvētā desa, rupjmaize un baltmaize no Krievijas. Tas viss bija atvests no mājām, restorānā vēl tikai tika pasūtīts kebabs un kofta, kā arī baklažānu salāti, zaļie salāti, kolas-fantas-spraiti un ūdens. Bija arī konjaks, vodka un vietējais vīns. Beigās bija arī torte. Nevis jau apnikt sākušās „El Zahraa” tortes, bet mājās cepta Napoleonkūka – esot te krievu meitene, kas uz pasūtījuma cepot. Cenu ziņā gandrīz tas pats, kas „El Zahraa”.

Tā nu vakars pagāja. Beigās vēl Lena gandrīz visus pa mājām aizvizināja, tikai Biatlonists viens pats ar taxi dabūja braukt uz savu tālo „Hiltonu”, kas braucot uz Safagas pusi. Viņi ar Andreju tur strādā „Pirates” daivcentrā un viņiem tur arī tā saucamās darbinieku kojas ir.

Jāteic, ka Lenas mammas dzimšanas dienas svinības izvērsās par jauku pasākumu, nu tā kā, kad mājās svin jubilejas. Nu ne tā, kā kad vietējiem ir kādi svētki. Šīs bija tā kā pierasts, nu, tā kā mājās :)

10.marts, 2010.

2010-03-11T14:19:00.000-08:00

Šodien pirmais daivs uz „El Mina” vraku. Nu, tak Ivaram kursa ietvaros ir arī niršana uz nogrimušiem objektiem. Sems pats novada brīfingu, es nez kāpēc tieku pieaicināta par tulkotāju uz latviešu valodu... it kā varētu krieviski, lai arī pārējie saprot, jo Sems stāsta angļu – krievu valodu sajaukumā. Nu bet mana grupa galu galā īstenībā šodien uz pirmo daivu ir samazinājusies līdz 1 cilvēkam, t.i. – Oļegam. Uz „El Mina” nirsim diezgan lielā kompānijā. Bez Ivara un Oļega būs arī Boriss, kā arī Oksana un Nataša.

Tā kā „El Mina” ir tepat blakām, viss notika diezgan ātri. Bijām saģērbušies, bots piebrauca tuvāk virvei, kas ved lejā uz vraku un mēs salecām ūdenī. „Rosetta” aizbrauca drusku nost – lai piešvartots. Bija straume un mūs reāli nesa prom no virves. Kad visa lielā grupa ar Semu priekšgalā bija tikusi līdz virvei – zīmes „ok” un „dodamies lejā”. Ienirstot zem ūdens straume tik stipri nejutās. Grupa turoties pie virves, bet mēs ar Semu un Borisu, kurš arī tak ir instruktors, čekojot, lai viss notiktu pareizi, lēnām nirām lejā. No dūmakas parādījās vraks. Izrādās, kamēr es biju prom, ir nomainīta piešvartošanās virve – tā vairs neved tieši uz „El Mina” dzenskrūvēm, bet nu vairāk uz vraka vidusdaļu.

Sems peldēja pa priekšu, tad Oksana un Nataša, pēc tam Ivars, tad es un Oļegs, bet beigās Boriss. Jāteic, ka Boriss gan diezgan bieži mainīja savu atrašanos, un ne vienmēr bija grupas noslēgumā.

Priekšniecība druksu daiva laikā iztracināja – viņš vairāk uzmanības veltīja sievai un sievas draudzenei, nevis Ivaram... Bet Ivaram tas galu galā bija daivs kursa ietvaros...

Apskatījām vraku, visus tos lādiņus, kas ir gan vrakā, gan mētājas netālu no nogrimušā kuģa. Appeldējām ap vraka priekšgalu un tad, pārpeldot pāri „El Mina”, devāmies vēl papētīt kuģa augšējo daļu, izpeldējām pat caur koridoru, a mīnas, peldot caur to koridoru, bija virs mums ;)

Un tad jau lēnām sākām pacelšanos – atkal pa virvi, safety stop un peldējām līdz botam.

Nākamo daivu, kas bija Aroug Talata, mēs izlaidām – atpūtāmies. Nirām tikai pēc pusdienām. Niršana Shaab Ishata. Boriss turpina nirt ar mums. Vispār es to sapratu tad, kad jau Ivaram un Oļegam biju izstāstījusi kā peldēsim. Skatos, Boriss arī taisās, pajautāju – vai tu ar mums? Izrādās – jā. Nu ko – labi! Pastāstīju viņam kā peldēsim – sākumā astotniekā apkārt abiem ergiem, tad uz zālīti, kur mēģināsim kādu bruņurupuci atrast, un pēc tam pie mazajiem ergiem, kas ir aiz jūras zāles pļaviņas, un atpakaļ uz botu piestātni. Ok? Ok.

Ienirām. Turpat zem bota bija astoņkājis. Pie rifa stūra neliels bariņš dzelteno zivju. Peldot tālāk Boriss ieraudzīja akmens zivi – to, kurai ir arī tādas kā ķepiņas ar kurām viņa pārvietojas.

Kad bijām izpeldējuši caur koridoru, kas ved starp abiem ergiem, un jau sākām peldēt tā teikt, astotnieka pirmo cilpu, Boriss pajautāja, kāpēc nepeldam uz zālīti, ka jāpeld tur... Nostrādāja mana cieņa pret instruktoru un es piekritu... Boriss brīdi peldēja tā kā grupas priekšgalā, bet tikai kādu brīdi, pēc tam atkāpās drusku uz aizmuguri. Papeldējām pār jūras zāļu pļaviņu. Bruņurupuču nebija, bija tikai nelieli bariņi zaļganīgi dzeltenu zivtiņu, kuras dzīvojās pa to zālīti. Ivars parādīja, ka vajadzētu zāli sagriezt, nu zāle tak ;))) Tā teikt, pajautrojāmies :)))

Pēc tam no pļaviņas griezāmies atpakaļ uz ergu... Zivju bari, smuki. Nu un turpinājām peldēt astotnieku. Atkal izpeldējām caur to koridoru, tikai šoreiz skatoties otra erga sienu. Skatos, Boriss jau tā kā peld uz botu piestātnes pusi... Sagrabināju šeikeri un parādīju, ka tā kā vajadzētu peldēt vēlreiz garām zālītei, lai varētu tur esošos ergus apskatīt. Boriss pamāja, ka priekrītot. Tad nu peldējām turp. Ir tur pāris ļoti nelielu ergu – ļoti smuku, ar daudz, daudz nelielām zivtiņām. Tos bijām apskatījuši un peldējām atpakaļ uz botu piestātnes pusi. Vēl tikai pie piestātnes tuvāk esošā erga siena un daivs būs galā. Boriss jau peldēja uz bota pusi, parādīja, ka papeldēšot tu... Nu, a ko tam man iebilst... Mēs apskatījuši erga sienu, devāmies safety stop.

Man nez kāpēc, kad palikām pie tās sienas, bija šķitis, ka Boriss jau izkāpj uz bota, bet iznirstot un uzjautājot staffa puišiem, izrādījās, ka Borisa vēl nav... Baigais... ņēma un viens pats kaut kur aizlaidās. Kad mēs bijām jau noģērbuši ekipējumu, parādījās arī Boriss – viņš redz, līdz bota priekšgalam esot vēl aizpeldējis... Nu i nu...

Tad nu arī varējām braukt krastā.

Daivcentrā bosam un Bobam vēl atgādināju, ka rīt Oļegs un Ivars grib nirt uz „Salem Express”. Jā viss būšot. Viņi meklējot daivcentru ar kuru to varētu saorganizēt. Pēc stundas man atzvanīšot, es ar puišiem varot mierīgi iet kaut kur pasēdēt. Ok.

Vēl šodien man bija sarunāts ar Leru, ka pēc daivcentra viņa atbrauks pie manis, lai es viņai matus nokrāsojot. Kamēr vēl Lera daivcentrā pabeidza rakstīt tūristu pasūtītos diskus ar zemūdens bildēm, mēs ar Ivaru un Oļegu devāmies uz „Joly Pub” pasēdēt. Kamēr tika nests mūsu pasūtījums, mēs ar Ivaru vēl aizgājām uz „Kodak” – Ivaram vajadzēja sertifikātam nofotografēties. Fotografēšanās un bilžu gaidīšana izvērtās par jautru pasākumu.

Viss sākās laikam jau ar to, ka šodien „Kodakā” strādāja puisis, kuru es tur līdz šim nebiju redzējusi. Parasti, kad atnāku ar kādu no daivcentra studentiem fotografēties, es gaidu lejā, kamēr viņi augšā bildējas, bet šoreiz arī es tiku uzaicināta augšā :D

Fotogrāfs viņš izrādījās diezgan sūdīgs. Nobildēja Ivaru divas reizes – un ejam nu lejā. Tad kompī ātri apstrādāja bildes, jāteic, ka no abām diezgan sliktajām bildēm, viņš vismaz izvēlējās mazāk slikto, bet manu ieteikumu, ka vajadzētu vispār pārfotografēt – noignorēja.

Parasti komplektā ir astoņas dokumentu bildes – 4x3cm, bet kad es ieraudzīju, to ko viņš ir izdrukājis – tās bildes bija reāli lielas. Kā izrādījās 5x6cm. Kad sākām protestēt, viņš vēl mēģināja mums iestāstīt, ka tas esot Ēģiptes standarts dokumentiem :D Baigais!

Sapratis, ka nav jēgas strīdēties, ka pats sadarījis muļķības, viņš pārtaisīja bildes pareizā izmērā, tik šoreiz sabīdīja uz papīra tā, ka visas iegāja vienā lapā, piedevām nevis 8, bet gan deviņas. Tad izdrukāja un sagrieza. Uz manu jautājumu cik maksā, atbildēja – 21 paunds. Un tas nu bija reāli smieklīgi – parasti 8 bildes maksā 20 paundus, bet izrādās, ka 9 bildes maksā 21 paundu :D Nu i viņiem tā rēķināšana. Bez tam Ivaram nebija sīcenes, bet fotogrāfam nebija ko izdot, nu un finālā bildes tika atdotas par 20 paundiem :D

Tad atgriezāmies „Joly Pub”, kur Oļegs jau gaidīja. Pēc kāda brīža pienāca Lera, sataisīja līdz galam Ivaram pagaidu sertifikātu – jo daivcentrā esot viņam tak nebija vēl bildes. Un tad mēs ar Leru braucām pie manis krāsot viņai matus.

Krāsošana izvērsās ne tikai par krāsošanu, bet arī tējas dzeršanu, mielošanos ar balto šokolādi ar mellenēm un pļāpāšanu :D

Laiku pa laikam zvanīju Bobam, lai pārbaudītu, kas ar rītdienas daivu uz „Salem Express”. Pagaidām jaunumu nebija... Nu gan...

Lera ap kādiem 7 vakarā aizbrauca mājās. Es turpināju šo to darīt, un mēģināju joprojām dabūt info kā rīt Oļegam un Ivaram ar braucienu nirt uz Safagu. Tikai ap deviņiem Bobs paziņoja, ka nav izdevies sarunāt „Salem Express”, ka tā grupa pie kuras bija plānots pievienot Ivaru un Oļegu, ir atteikusies, a citu variantu viņam neesot.. Bāc! Būtu vismaz laicīgāk pateicis, varētu ko vēl meklēt, a tā 9 vakarā ir kā ir... Tomēr nevar tak uzreiz tā plinti mest krūmos, apzvanīju paziņa Hurgadā – uzdodot vienu vienīgu jautājumu – vai kāds nezin kādu, kas rīt brauc nirt uz „Salem Express”. Neviens tāds neatradās. Tika teikts, ka tagad, tā kā vēl īsti tūristu sezona nav sākusies, uz turieni braucot reti... Miša teica, ka nepieciešama grupa vismaz no 5 cilvēkiem... Nu to es tā kā zināju... Uz visiem šādiem īpašajiem maršrutiem tiek prasītas grupa. Tā arī man neizdevās atrast kaut kādu alternatīvo variantu, kā varētu rīt panirt uz „Salem Express”. Vienīgi vēl ar Mišu tik sarunājām kaut kad satikties un papļāpāt :)

Paziņoju puišiem, ka „Salem Express” rīt nebūs. Nu ļoti atvainojos, bet nesanāca... :( Viņi tad nirs rīt tāpat – parastos daivus. Un tad Bobs mani nošokēja – kad piezvanīju viņam, lai pateiktu, ka rīt no rīta puišiem tad vajadzēs transfēru no „Hiltona”, Bobs paziņoja, ka pagaidām uz rītdienu viņam neesot klientu, tipa boti varbūt neiešot jūrā... Bāc!!! Tas jau būtu pārāk liels uzmetiens... Beigās gan Bobs mani nomierināja, ka galīgo info par rītdienu viņš zināšot ap 10 vakarā. Paveicās, jau bez 15 minūtēm deviņos Bobs piezvanīja – viss notiekot, rīt būšot tūristi. Vismaz kaut kas jauks :) Tātad rīt tomēr nirsim :)))

9.marts, 2010.

2010-03-10T13:10:00.000-08:00

Šorīt uz daivcentru vairs tā nesteidzos kā vakar, jo ir skaidrs, ka nekas būtiski nav mainījies manas prombūtnes laikā – atļaujas iziet jūrā joprojām tiek piegādātas ļoti vēlu. Tā, ka mierīgi var ierasties ap 8:45 :)

Pirmo daivu šodien taisīsim El Fanous. Tā kā Ivaram iet AOWD kurss, tad jātaisa dziļais. Grupu mēs nedalām – es peldēšu ar Oļegu, bet Ivars ar Mustafa. Mustafa uzdevums iedot Ivaram apmēram 25m sarakstiņu ar pāris jautājumiem, uz kuriem jāatbild, kā arī parādīt kaut kādu lietiņu – Ivaram jāuzraksta, kas tika parādīts.

Ienirām. Tieši zem mūsu bota no neliela erga aliņas snaikstījās paliela murēna. Bez tam uz šī paša erga sēdēja akmens zivs – nu, tā neglītā, neglītā ;) Peldējām tālāk – uz dziļo galu ;)

Fanous šajā daļā vienmēr ir slikta redzamība, dziļie daivi te nav īpaši forši, jo nav jau ko īsti redzēt. Bez tam nirstot dziļāk redzamība tikai pasliktinājās – arvien lielāka migla... Bez tam man sāka palikt drusku auksti...

25m Ivars tika nosēdināts smiltiņās, iedota kartīte ar jautājumiem. Uz tiem viņš atbildēja ļoti ātri. Tad Mustafa no kabatas izvilka kaut ko apaļu un, nu šajā dziļumā tas izskatījās brūnīgs. Es vēl nodomāju – tomēr apelsīnu no virtuves paņēmis. :D

Ivars apskatīja un uzrakstīja atbildi. Latviski tikai. Mustafa pasauca mani, lai paskatos, vai atbilde ir pareiza. Uzrakstīts bija „izskatās tā kā apelsīns”. Paskatījos, ko Mustafa viņam bija rādījis – tas bija tomāts. Ivaram tika parādīts, ka atbilde nav pareiza. Viņš vēlreiz paņēma rokā tomātu, apgrozīja, apskatīja, tad izņēma no mutes regulatoru un nokoda no tomāta :D Un, protams, pēc tam uzrakstīja pareizo atbildi. Bet man bija pilna maska ar ūdeni, sen tā zem ūdens nebiju smējusies :))))

Pēc tam visi peldējām tālāk. Redzamība joprojām slikta. Un tad smiltīs ieraudzījām lielo raju – to, kuru mēdz arī dēvēt par smilšu rajām. Viņa mierīgi gulēja smiltīs un nelikās īpaši traucēta par mūsu parādīšanos. Tā teikt, turpināja vien mierīgi gulēt tālāk. Mustafa mēģināja viņu drusku pabaidīt, lai tak papeld uz priekšu, bet sākumā – nekā. Beigās rajai laikam apnika mūsu plivināšanās apkārt un viņa lēnām pacēlās un aizpeldēja prom. Tiešām – tā lēnām un nesteidzīgi.

Uzdevums dziļumā bija izpildīts, līdz precīzi 30m gan neienirām, bet drusku vairāk par 25m gan bija. Nu un tad jau peldējām atpakaļ. Aizpeldējām līdz pirmajam ergam, tur apkārt oranžo zivtiņu mākonis, smuki. Redzējām arī lielu jūras zvaigzni, nu to, kura klāta tādām kā adatām. Un tad jau gar rifa sienu atpakaļ uz botu.

Otrais daivs – Turtle Bay. Ivaram navigācija – būs drusku ar kompasu zem ūdens jāpapeld.

Daivsaitā mēs bijām vienīgais bots. Es ielēcu ūdenī pirmā. Paskatījos, kas darās zem ūdens.... ojjj..... lejā vispār redzamība bija gandrīz nulle... Vot te raz! Arī straume vēl... Un tad arī puiši jau bija ūdenī. Ienirām. Ivars izpildījis orientēšanās vingrinājumus pievienojās mums ar Oļegu un mēs peldējām tālāk. Cauri lagūnai, kur redzamība joprojām bija slikta, nu, ne tik slikta, kā zem botiem, bet tomēr. Pie pārejas lēnām pacēlāmies augšā, bez tam - kamēr vēroju kā Ivars veic orientēšanos ar kompasu, kompis bija skaitījis laiku ;) Un nu paceļoties augšup, lai 1,5-2m pārpeldētu rifu, man kopnis iedeva 3 minūšu stop... Nācās peldēt vēl lēnāk, vismaz nonākot 2,6m dziļumā kompī neparādījās paziņojums – „Griesti 3m”, tipa augstāk par 3m nenirt, jāievēro pietura.

Pārpeldot rifu, otrā pusē kā pilnīgi citā vietā. Redzamība normāla. Papeldējām drusku nost no rifa, paskatījāmies koraļļu dārzu. Jau peldot atpakaļ pārejas virzienā, Oļegs atrada astoņkāji. No slēptuves tas diez ko negribēja līst laukā, tikai tā drusku pasnaikstījās mūsu virzienā, pamainīja krāsu un viss.

Safety stop pirms pārejas, un tad jau peldējām atpakaļ uz botu pusi. Nelielā dziļumā virs rifa bija tāda siltā ūdens vanna – ja dziļāk ūdens ir ap +23C un, nu tas tomēr ir drusku pavēsi, tad te bija silti. Tā teikt, bija iespēja drusku sasilt ;)

Peldējiens caur lagūnai pagāja normāli. Ivaram gan ap lagūnas vidu balona rādītāji bija pietuvojušies 50 bāriem, bet manu oktopusu viņš neņēma – pats līdz botam aizpeldēšot.

Jo vairāk tuvojāmies botiem, jo redzamība sliktāka. Kā tādi ezīši miglā, tikai bez pūces un baltā zirga :D

Pēc rifa sienas – botu piestātne jau ir tuvu, īstenībā jau mūsu bots būtu jāredz, bet apkārt tāds piens, ka neredz neko. Tikai jau atrodoties pāris metrus no paša bota, beidzot ieraudzīju drusku sudrabaini spīdošās trepes un virvi, ar kuru bots bija piesiets pie rifa. Var teikt, ka nebija tālu no tā, ka mēs vienkārši būtu ar galvu ieskrējuši botā – tas tā tēlaini teikts. Nu, redzamība bija tāda, ka botu tiešām gandrīz varēja pamanīt tikai nonākto ļoti, ļoti tuvu tam klāt. Diez ko introdaiveri šajā daivā redzēja... visticamāk, ka neko...

Pabijām zem ūdens drusku vairāk kā stundu, pēdējie uz bota atgriezāmies. Un uzreiz pēc tam tika arī darbināti dzinēji un mēs devāmies daivcentra virzienā.

Pēc daiva ar Ivaru un Oļegu devāmies pasēdēt „Joly Pub” – tā teikt, „Mr. Sam” tika nomainīts uz citu vietu, nu pīpes „Mr.Sam” nav vairs kā senāk, nu nav tik labas. Tur mums pievienojās Lera, ar kuru man bija sarunāts, ka kopā aiziesim līdz „EtiSalat” ofisam (tepat uz Sheraton), jo man jāatjauno sava Salāta simkarte, un tad brauksim pasēdēt uz „Chez Sam” Esplanādē un papļāpāt.

„EtiSalat” ofisā viss noritēja ātri – samaksāju par aizvadīto mēnesi, par nākamo arī, kā arī par simkartes atjaunošanu. Pati atjaunošana bija tikai 5 paundi, bet kam tādam bija vajadzīga mana pase – tipa citiem no malas nesanāk ko tādu izdarīt. Andrejs un Biatlonists bija apsolījuši segt izdevumus par to mēnesi, kad nav maksājuši, kā arī par simkartes atjaunošanu. Vot i būs puišiem rēķins jāpiestāda :D Tā ka pāris minūšu laikā es atkal biju tikusi pie sava interneta :)

Pēc tam aizbraucām uz Esplanādi. Tādā agrumā, nu ap kādiem 16, „Chez Sam” vēl bija maz apmeklētāju. Tā arī tur sēdējām un pļāpājām, līdz mums pievienojās Leras jaunais boyfriend. Gamals. Jeb vienkāršāk – kretīns, kurš iedomājies, ka ir mani El Fanous lagūnā kaut kad glābis... Story ir tāds – vasaras beigās viņš ar grupu peldējis El Fanous Lagūnā, tur atpakaļceļā jau uz botiem, pie viena no pirmajiem ergiem pie ieejas lagūnā esot bijusi es ar lielu grupu, es neesot zinājusi, kur atrodas boti un paprasījusi viņam, kur ir piestātne. Viņš, lai mana grupa neredzētu, ka es nezinu kur peldēt, man tā pa kluso parādījis, kurā virzienā jāpeld. Bez tam, es esot nirusi no cita bota, kaut kāda tur „... Mustafa” (nu paguvu jau aizmirst to nosaukumu). Tāds nu tas stāsts. Viss jau būtu ok, ja vien ar mani nekas tāds dzīvē nav noticis (un ceru, ka nenotiks ar). Bez tam viņš pirms tam mani redzējis tikai vienu reizi – kad kaut, kad augustā bijis kā frīlancers paņemts uz vienu dienu „Frogman”, kad daudz intro bijis. Piedevām, es viņu neatceros.. Galu galā, kurš visus arābus var atcerēties ;) Toties Gamals par 100% ir pārliecināts, ka tā zem ūdens esot bijusi es. Pēc ekipējuma pazinis :D Hahaha! Mans ekipējums gan ir ļoti parasts – melns, vismaz tad bija... Un melnā te nirst gandrīz visi. Kad pajautāju, kādas tad bija man pleznas un vai kaut kas uz tām bija rakstīts – to nu viņš nezināja. Tāda nu ir story viena puse, otra puse ir tāda, ka El Fanous Lagūna ir diezgan vienkāršs daivsaits un tur apmaldīties ir pagrūti, ja nu vienīgi, ja aizpeld pārāk tālu... Bet pēc viņa teiktā, es biju apmaldījusies pie ieejas lagūnā, kur īstenībā skaidrāks par skaidru kur tālāk jāpeld... Ergs aiz muguras, rifs ar aplauztajiem koraļļiem kreisajā pusē, apkārt smilšaina lagūnā – nu un jāpeld tik uz priekšu... Un galu galā – ir man arī kompass :)

Pasmējāmies ar Leru, ka tagad jāskatās, vai kādā daivsaitā nesatiksim to botu uz kura it kā es esot bijusi un vai uz tā bota nepeld kāda mana līdziniece :D Es pat biju ar mieru, ka sanāks, rīt prasīt El Fanous Lagūnu, nu lai apskatītos uz vietas, kur es tur esmu „pazudusi” :D

No tēmas, kā mani glābis, Gamals ātri pārgāja uz nākamo – sākām apspriest safari. Un te nu mums izvērtās oj kāda diskusija – par to, vai tiešām var ņemt uz safari OWD, par niršanas drošību utt. Redz, puisis arī uz safari par gidu piestrādā. Vot i nācās veselu gūzmu visa kā noklausīties. Stāsti vairāk bija tādi kā viņa varoņdarbi (nu viņa izpratnē), kas īstenībā lika domāt – redz kā nevajag darīt. Finālā izrādījās, ka šitas kadrs mīl gan dziļos, dziļos daivus (viņa rekords esot 85m ar 1 balonu – uz jautājumu – kāpēc ko tādu vajag darīt? Atbilde bija – a kaifu gribas. Tā lūk!), gan šo to neatļautu uzpīpēt... Viņam pat bija stāsts, kā viņš zem ūdens uz „Thistlegorm” pīpējis zāli. Protams, ka man radās jautājums – kā un kāpēc ko tādu vajadzēja? Kāpēc – jo saderējis ar kaut kādu instruktoru no Ukrainas uz 100$ (vot, kādi instruktori mēdz arī būt...). Kā – sagatavojis kā tur to cigareti, šķiltavas un kad bijuši vrakā, tad, cik sapratu, tas bijis vraka otrajā stāvā, kaut kur virs tilpnēm ar mašīnām. Tur pie griestiem esot izveidojusies salīdzinoši liela gaisa kabata, tas nu arī tajā gaisa kabatā viņš aizdedzinājis to cigareti un uzpīpējis. Ukraiņi to pat esot nofilmējuši.

Jāteic, ka stāstu viņam bija bez gala... Tā nu mēs tur pāris stundas nosēdējām diskutējot par to ko drīkst un nedrīkst, kādai jābūt daiveru sagatavotībai, par to, ka viņam galvā ir visu daivsaitu kartes un kompasu viņam nevajagot, utt... Lera tik sēdēja un klausījās mūsu debatēs.

Un šitādam kadram tad vēl ticēt stāstā par manu apmaldīšanos...? Diez vai...

Finālā es tikai ap 19:30 tiku mājās. Bija vēl arī ar Lenu sarunāts, ka viņa, kad brauks uz šo pusi – piezvanīs. Man vajadzēja Lenai viņas EtiSalat flešku atdot.

Tā nu vēl šajā vakarā sanāca pasēdēt ar Lenu un Ļubu (tā viņas paziņa no Pēterburga, kas pirmo reizi uz Ēģipti atbraukusi). Izlēmām par labu „Sofi” coffee shopam Esplanādē. Ar Lenu ar pārrunājām Leras bojfrenda stāstu par El Fanous Lagūnu. Lena arī vēl izkritizēja Gamala zīmēto daivsaita karti (nu uzzīmēja viņš man karti, lai parādītu, kurā vietā es esot bijusi pazudusi :D) Arī pēc viņas domām, pazust un apmaldīties tur nevar. Varot tur tikai drusku nojukt maršruts – ja uz tālo ergu aizpeldot, viņai reiz piemēram, gadījies tam vergam vienkārši 2 reizes appeldēt apkārt, bet lai pie ieejas lagūnā nezinātu, kur ir botu piestātne – nu tas esot nereāli.

Tā arī vakars pagāja, bet pirms došanās pa mājām, vēl pasmējušās par ēšanu uz nakti, iegriezāmies „Cinnabon” – nu, grūti tur garām paiet, kad tik dievīgi smaržo pēc tikko kā ceptām kanēļmaizītēm. Tā nu mēs pirms pusnakts katra pa kanēļmaizītei nopirkām un devāmies pa mājām :)))

Man atpakaļ ceļš sanāk gar boulingu. Šovakar tur kaut kas notika – dikti daudz mašīnu stāvēja. A Maikls kā par nelaimi kārtējā minisafari, tā ka nav īsti ar ko iet boulingu uzspēlēt. Lena gan teica, ka varētu kādu vakaru viņas ar Oļu arī uzspēlēt. Baigi jau gribas... Jau vairāk kā 2 mēnešus nav spēlēts.

Tā nu eju es gar boulingu, pareizāk, pa pretējo ielas pusi. No ielas malā noliktās auto izkāpj viens puisis un dodas boulinga virzienā – nu, jāteic, ka patstāvīgie spēlētāji te vairāk vai mazāk viens otru pazīst, nu un es tak pagājušā gada beigās ar te tiku ierakstīta patstāvīgo klientu sarakstā, pat boulinga biedra karti piedāvāja iegādāties – tad spēles lētāk sanāk. Nu vot, a tas puisis viens no labākajiem spēlētājiem, pazina mani, pamāja. Var teikt, ka nu boulingā gan jau zina, ka esmu atpakaļ. Nāksies vien drīz tur parādīties, šā kā tā prom braucot apsolīju, ka pēc atgriešanās vēl kādu spēli ar Briesmīgo Ali uzspēlēšu.. .:D (briesmīgais – tāpēc, ka tā arī izskatās, tipa no sērijas – pieci mati, bet tie paši sačirkoti un saželēti :D)

Tāda man tā dieniņa šodien bija... :)))

8.marts, 2010.

2010-03-09T15:02:00.000-08:00

Pamodos ap 6 no rīta un īsti nesapratu kāpēc... Vēl apmēram stundu varu gulēt, vot i gulēja tālāk. 7 no rīta nozvanīja modinātājs. Jāceļas. Tāda samiegojusies pārbaudīju telefonus, izrādās atnākusi īsziņa – apsveikums 8.martā. Dikti jau mīļi :) Tā teikt, pirmais apsveikums šodien ;) Un tas nekas, ka tieši tā sms bija tā, kas mani pamodināja pirms modinātāja.

Tad nu arī taisījos uz daivcentru, Sems vakar teica, lai esmu ap 8:30... Nu labu – ja jābūt – būšu.

Beidzot es sākšu nirt!!! Šogad pirmo reizi. :)

Paķēru vēl vakar uz daivcentru neaizvesto regulatoru un braucu uz centru :D Izrādās, priekšniecības vēl nemaz nebija, tikai Lera un puiši. Sagaidījām Sema un Boba parādīšanos un daivcentrā vismaz sākās rosība. Tad ieradās Mido ar veselu baru tūristu. Man tika pajautāts – vai es te sen jau :D Nu ja, Mido atkal varēs mums ar Leru stāstīt cik viņš ir pareizs, ka uz tūristēm nemaz neskatās un cik nelaimīga bijusi viņa pirmā mīlestība. Šitos stāstus mēs jau no galvas zinām ;)

Man, izrādās šodien bez Oļega un Ivara, grupā būs vēl 2 cilvēki – Sergejs, kurš tikko kā nokārtojis AOWD un Irina – CMAS*, kura kādus 5 gadus nav nirusi.

Ivars un Oļegs šajās Ēģiptes brīvdienās grib aizbraukt panirt uz Salem Express. Sema viedoklis šajā jautājumā nepārsteidz – ja ir OWD – nevar, vajag vai nu kārtot AOWD vai vismaz specializāciju Deep Diver. Labāk jau, protams, izvēlēties AOWD – šis sertifikāts dos daudz vairāk nekā tikai specializācija Deep. Ivars šodien pat varētu sākt kursu un uztaisīt jau drift daivu.

Vēl pat uz bota notiek apspriede ar kapteini Misadu, kur labāk – viņš labāk grib braukt uz Sakhwa nevis Abu Ramada. Nu, Sakhwa drifti tiešām ir smuki, tur ir lagūna ko izpeldēt... Boss piekrīt Sakhwai. Bet... Es nevaru taisīt driftu pirmajā daivā – jo man grupā ir Irina, kurai noteikti nepieciešams čejdaivs... Finālā – pirmais daivs būs parastais daivs Sakhwa, bet otrais daivs kādā no Fanadir – drifts. Nu labi.

„Rosetta” dodas jūrā, bet es pārbaudu vai visi ir salikuši ekipējumu. Oļegs un Ivars ir, bet pārējie vēl ne. Sergejs ātri saliek savējo un tad uzprasās par palīgu Irinai – viņš izstāstīšot un parādīšot kas kā ir jādara. Nu, labi. Man atliek tikai visu pavērot. Rādot Irai kā pievienot balonam BCD un regulatoru, Sergejs pagūst arī man paziņot, ka viņam bijusi iespēja vienu dienu nirt vienā grupā ar Svetu un, ka viņa teikusi, kad atbraukšot es – viņam būšot labi daivi. Vot Sveta, nodarbojas man nezinot ar manis reklamēšanu :D

Pēc tam brīfings. Izstāstu kā nirsim, ka sākumā būs iemaņu pārbaudes vingrinājumi Irinai un pēc tam peldēsim apskatīt rifu. Irinai vēl izstāstu kādi vingrinājumi viņai būs jādara.

Tātad – pirmais daivs – El Sakhwa. Parastais daivs, maršruts turpu – atpakaļ. Uzsākot ieniršanu Irinai izrādās ir problēmas ar ausīm, dziļāk par 5-6m viņa netiek. Kāds nu vairs čekdaivs, kur jāapsēžas uz gultnes un jāveic vingrinājumi. Ilgi cenšamies ar Iru tikt lejā – kursējam tur drusku uz leju, tad atkal drusku uz augšu, atkal uz leju, un atkal uz augšu. Bet ausis sāp, dziļāk viņa netiek. Prasu, vai viņa grib atpakaļ uz botu, jeb peldēsim šādā dziļumā. Viņa uz botu negrim – peldēsim! Labi. Puiši peld drusku lejā zem mums, mēs ar Irinu – pa augšu. Sākumā sanāk vairāk uzmanīt viņu, nevis vērot rifu un meklēt kādas interesantas zemūdens radības. Daiva vidū Irai tā kā paliek labāk ar ausīm un viņa pat ienirst pāris metrus dziļāk.

Es šodien nirstu savā jaunajā BARE 3mm hidrā... Visu laiku es te 3mm esmu nirusi, ir bijis ok, bet šodien jau daiva otrajā pusē sāku salt... Ūdens visu laiku tā kā cirkulē gar muguru, vot i salst... Sāku pat domāt vai tik Lera rāvēju ir kārtīgi man aiztaisījusi...

Sakhwā ir smuki. Arī šoreiz redzējām 2 nelielas skorpēnas, divas sarkanās zvaigznes ar zilajiem punktiņiem, vienu lielu zaļganīgu zvaigzni ar rozīgām adatām, oranži svītrainos gliemjus.

Ivars gan ļoti lēnām peldēja, Oļegam laiku pa laikam vajadzēja viņu gaidīt.

Īsi pirms pašiem botiem – bija palicis vairs tikai tāds rokas stiepiena attālums – Iru izmeta augšā. Tā kā mēs jau pa ceļam bijām nopeldējuši safety stop 5m 3minūtes, tad tā kā ne tik traki. Uzpeldēju palīdzēt viņai tikt lejā, bet viņa plivinājās jau virs rifa, kur dziļums labi ja metrs. Tā arī līdz botam Ira aizpeldēja pa ūdens virspusi. Labi, ka tiešām tas nebija tālu.

No otrā daiva viņa atteicās – ausis joprojām sāpot, lai arī varējusi tikt drusku dziļāk nekā daiva sākumā, bez tam esot arī viņa nosalusi. Nu ko, uz otro daivu man palikuši trīs daiveri.

Otrais daivs – El Fanadir S. Uzprasījos uz S, jo tur vienmēr daudz nelielu skorpēnu var atrast. Mums tas ir drifts. Salecām ūdenī, ienirām – auksti, redzamība pašvaka... Tagad man šķiet, ka ūdens tiek aiz hidras gar kapuces malu, kura izlien no hidras... Atkal sala mugura...

Pašā daiva sākumā redzējām lielu murēnu, bija pāris lionfish, stingreja, 1 zvaigzne. Tukši.

Vispār šodien tie daivi, nu tā... nu, ne v kaif...

Pēc daiva, tā ap 16 man bija sarunāts satikt Lenu „Mr.Sam”. Bet pienākot pie „Mr. Sam” tur bija tikai Vlads, kurš tā drusku neapmierināti plivināja rokas... Izrādās Lena tā kā teikusi viņam, ka pēc trijiem būs te... Bet viņai kaut kur Hadabā noplīsusis mašīna un viņa nav tikusi.

Sazvanījos ar Lenu, tiecās pēc kādas stundas būt – kad mazā pamodīšoties. Tā nu mēs nelielā kompānijā – Vlads, es, Ivars un Oļegs – pasēdējām „Mr. Sam”. Paklausījāmies Vlada pļāpāšanā – par to, kā viņa Hurgadas dzīvoklim plānojot gāzi ievilki, par jauno zivju restorānu pretim zivju tirgum, kur ēdienkartē pie sveramajām zivīm esot pierakstīts – „pēc tirgus cenas” :D Vispār par daudz ko runājām. Tad Ivars un Oļegs devās prom, bet mēs ar Vladu vēl palikām. Ap 18 piezvanīja Lena, ka jau braucot. Nu un sarunājām labāk satikties „Costas Coffee”. Vlads izdomāja doties mājup, a es devos uz kafijotavu. Lena atbrauca ar mazo un paziņu Ļubu, kura pirmo reizi atbraukusi uz Ēģipti.

Pasēdējām, papļāpājām. Eva Marija ir paaugusies. No „Costas” mēs kaut kā sadomājām pārcelties uz „Joly Pub” – ūdenspīpi sagribējās un puiši daivmāsteri arī tā kā bija solījuši pienākt. Galu galā mana „EtiSalat” interneta fleška visu šo laiku bija pie viņiem, vajadzētu tak dabūt atpakaļ. Kad bijām aizņēmušas „Joly Pub” dīvāniņus – lai mazajai būtu kur parāpot, parādījās puiši. Pat apsveica 8.martā un sadāvināja mums visām pa rozei.

Tā arī mēs tur vakaru pavadījām pārrunājot daivingu un visu ko vēl. Puiši uzsākuši strādāt „Pirates” daivcentrā. Darba esot daudz, brīvdienas vēl nedodot. Andrejs vispār drusku apslimis, tā ka šodien niris bija tikai Biatlonists.

Izrādās, Andrejam apmēram pirms mēneša kaut kur nozagts telefons, kurā viņš bija ielicis manas interneta fleškas simkarti, bet atjaunot to simkarti varot tikai es, kapeikas gan tas maksājot – ap 10 paundiem, bet viņi paši to nav varējuši izdarīt. Tā ka saņēmu atpakaļ pašu flešku bez kartes – kad es atjaunošot simkarti, lai piesūtot viņiem rēķinu :D Labi jau labi :D Tā kā es biju palikusi bez interneta, Lena līdz rītam iedeva savu Salāta flešku :)

Pēc pāris stundu tusēšanas, mazā bija izrāpojusies pa dīvāniņiem, izspēlējusies un nu gribēja gulēt, tā ka posāmies pa mājām. Lena mani vēl pa ceļam līdz Kauseram aizveda. Palūdzu, lai izlaiž pie „Hamed Sons Market” – kaut kāda pārtika ta jānopērk. Veikalā gāja jautri.... Iekrāmējusi groziņā 2 pudeles ūdens devos pēc maizes... Zem kājām diemžēl neskatījos, a tur pie maizes plauktiem bija vai nu atkususi netālu esošā saldējamā vitrīna, vai kāds vienkārši bija pielējis ūdeni un aizmirsis saslaucīt... nu, īsumā es tur izpildīju pāris daiļslidotājus cienīgas piruetes. :D Noplivinājos ar groziņu tā, ka ūdens pudeles izlidoja, a es pati vēl paslidinājos pa tām slapjajām, slidenajām flīzēm. Divas tur stāvošās ēģiptietes dikti satraukušās metās man palīdzēt – tipa, vai ar mani viss ok, palīdzēja pat ūdens pudeles salikt atpakaļ groziņā. No malas tā mana slidināšanas un roku vicināšana cenšoties noturēt līdzsvaru noteikti izskatījās ļoti komiski, īpaši, kad pudeles lidoja no groziņa... labi, ka plastmasas pudeles ;)

Pēc slidināšanās epopejas, tālāk skatījos, kas zem kājām, lai, ja nu kas, nenāktos, ko tādu vēlreiz atkārtot. Bet ūdens nekur citur nebija pieliets ;) Nopirku vēl tomātus un apelsīnus, kanēļa tēju, jogurtiņus, nu un maizi ar, un devos mājup.

Jāteic, ka nekur tālu netiku... nē, nenožāvos es kādā nākamajā peļķē :D Satiku Sadu, kura devās mājup no treniņiem. Tā teikt, satikušās tak ielas vidū nepļāpāsim, atpakaļ uz Esplanādi, lai pasēdētu kādā coffee shop arī iet negribējās... Finālā izlēmām iet pārbaudīt turpat, gandrīz pretim „Hamed Sons Market”, esošo kaut kāda Aymana restorānu (nu, nosaukums tāds). Vieta izskatījās tā neko – iekšā lielas telpas, smuki dekorētas, bet tukšas, nu neviena cilvēka. Vēl viņiem bija arī iekšpagalms arī ar galdiņiem, baseiniņu ar strūklakām un lielo ekrānu uz kura tika rādīta „Oskara” ceremonija. Pāris veču sēdēja un skatījās. Mēs izlēmām palikt, paēst vakariņas (vot, izpalika man šovakar gatavošana mājās ;) ) un arī paskatīties kā pasniedz „Oskarus”. Jāteic, pavārs gatavoja garšīgi. Lentil soup bija laba, dārzeņu salāti superīgi. Sada bija paņēmusi kaut kādu jēra gaļas ēdienu, teica, ka arī ļoti garšīgi. Un cenas normālas.

Finālā diena iznāca ļoti noslogota :) Gulēt arī diez ko ātri neaizgāju, vajadzēja tak drusku arī internetā paskatīties, pastu pārbaudīt un tā tālāk... :)

7.marts, 2010.

2010-03-08T14:59:00.000-08:00

7 zvanīja modinātājs... Bet es sapratu, ka piecelties nespēšu un ja arī piecelšos, šodien toč nirt nevarēšu. Baigais pārgurums... Aizsūtīju uz daivcentru sms, ka nebūšu, esmu pārāk vēlu atlidojusi un ļoti pārgurusi. Atslēdzu telefoniem skaņu un aizmigu. Tā arī nogulēju vēl pāris stundas. Kad pamodos, secināju, ka gan Lera, gan Bobs man ir zvanījuši – ap 8 no rīta. Es tad gulēju...

Pamodusies biju, nu varēja sākt dzīvokļa uzkopšanu. Izrādās, nav ūdens... Nu, nācās grīdas pagaidām tikai izslaucīt no smiltīm un putekļiem... Tad kofera izkrāmēšanu. Un tā arī pēcpusdiena bija klāt. Sazvanījos ar družkām, sarunājām, kad tiksimies. Tad noskaidroju cik tālu jūrā ir mūsu bots, izrādījās, viņi pēc kādām 20 minūtēm būs krastā. Nu i savācu mantas un devos lejā. Pagalmā satiku Mazo Riebeklīti, kurš mani ieraudzījis izskatījās dikti priecīgs – Hello, madam, welcome back! Nu jā – hello, hello, bet man ir problēma – nav ūdens. Jā, viņš zinot, esot problēma, viņi labojot. Pajautāju vai līdz vakaram viss būs kārtībā. Būšot. I hope so... Un braucu uz daivcentru. Taksis uzreiz iekāpjot ieslēdza skaitītāju :) pat bez prasīšanas.

Skats no kalna pie „Roma Hotel” uz Sarkano jūru – nu, jā – es esmu atpakaļ! Sveika jūra!

Daivcentrā bija tikai Bobs. Vēl neaizejot līdz daivcentram ieraudzīju „Rosettu” – arī viņi no daiva bija klāt. Oļegs māja no augšējā klāja sveicienus. Kamēr „Rosetta” vēl švartojās papļāpājām ar Bobu. Un tad jau visi bija klāt. Izrādās, arī Boriss ir te – tikko vēl Maskavā „Golden Dolphin” tikāmies.

Kamēr ar visiem sasveicinājos un papļāpāju, kamēr ekipējuma kasti savācu – nu laiciņš pagāja. Pēc tam ar Oļegu un Ivaru pasēdējām „Mr.Sam”. Pirmā ūdenspīpe un citronu sula... Ehhh... kā es pēc tā visi biju sailgojusies.

Pēc tam vēl vajadzēja Mustafu satikt – viņš gribēja uz manas pases alkoholu nopirkt – vakarā viņš visam daivcentram rīko dzimšanas dienas ballīti „Retro”. Es ar esmu uzaicināta. Bobs mūs līdz „Sea Gull” tax free veikalam aizvizināja. Izrādās, jānopērk bija tikai viena viskija pudele. Tā teikt, dabūju pasē ierakstu par alkohola iegādi :D

Nu un pēc tam braucu uz „Chez Sam” – paēst, uzpīpēt un pasēdēt internetā. Internets gan diemžēl negāja, bet nekas, rīt tā kā dabūšu no Mišas savu Eti Salat felšku un būšu atkal netā jebkurā laikā un jebkurā vietā :)

„Chez Sam”, protams, bija jāapsveicinās ar personālu, pat boss ieradās apsveicināties :)

Meloņu sula, vakariņas, citronu pīpe. Un futbols fonā ;)

It kā nebūtu nekur braukusi prom :)

Atgriežoties mājās ūdens joprojām nebija... Hmm... varbūt vēl labo... Lai gan Mazo Riebeklīti es tagad nekur nemanīju...

8 vakarā jātaisās uz Mustafa dzimšanas dienas svinībām, bet ap 22:30 sarunāts satikties ar Sadu, viņai šodien ilgie treniņi – ātrāk netiek.

Īsi pēc 8 piebraucu pie „Retro Bāra” – tā kas pretī „Laguna Hotel”, kur atrodas mūsu daivcentrs. Izrādās es biju viena no pirmajām... Bija tikai pats Mustafa un vēl Amrs. Vot Lera, teica, ka precīzi astoņos jābūt!!! Jeb es aizmirsu par tādu faktu kā „egyptian time” ;)))

Drīz pēc manis ieradās Sems un Oksana. Apsēdās viņi pie manis, nevis blakām Mustafa... ceru, ka viņš par to neapvainojās... nu, ka boss nesēž viņam blakām...

Tad arī Mari ar vīru ieradās, tad Lera ar savu jauno draugu Gamilu. Un pašās beigās Bobs.

Sēdējām, pļāpājām. Tā kā man blakus sēdēja Oksana, tad ar viņu diezgan daudz nopļāpājām. Īstenībā, es ar Oksanu vispār vēl tā pa nopietnam nebiju ne reizi izpļāpājusies, nu sanāca. Un tas bija jauki. Var jau tur daži šķobīt degunu, ka viņa ir tāda un šāda. Bet īstenībā viņa ir forša.

Bobam vakara gaitā izdevās apgāzt savu pīpi, par ko panesās jautrība, ka Bobs jau no pāris malkiem viskija ir palicis neuzmanīgs. Jāteic, ka dzēra viskiju visi, izņemot bosu, Oksanu, mani un Mari. Vot jums musulmaņi... Nu, vienīgi tajā visā kompānijā Bobs ir kopts.

Tad tika atnestas 2 (!!!) tortes!!! Vot kas tā ēģiptiešiem par māniju vienmēr visās jubilejās TĀ pārspīlēt ar kūkām... Jāteic, ka te nav tā vieta kur paprasīt mazu gabaliņu kūkas... te nedarbosies „Zelta Zivtiņas” reklāmas filmiņu teksts par skalpeli :D Mazs gabaliņš te nozīmēs tikai par kādu centimetru mazāku kūkas gabaliņu... a tās kūkas te tik saldas... nu šķebina... Labi, ka vismaz dekorācijām augļus viņi nežēlo ;)

Tortes, protams, parādījās skanot „Happy Birthday” (sākumā angļu valodā, tad arābu valodā), bez tam kūkās mirguļoja saspraustās brīnumsvecītes, kuras vairāki dzimšanas dienas svinību dalībnieki ņēma laukā un dziedot līdzi „Happy Birthday” vicināja gaisā. Visaktīvāk to darīja Bobs. Kad brīnumsvecītes bija izdegušas un magnetafonā skanošā dziesma apklususi, tika aizdedzinātas arī īstās dzimšanas dienas tortes svecītes. Nu visi cēlās kājās un vēlreiz dziedāja „Happy Birthday” – atkal angliski un arābiski. Nu, tā tas te ir pieņemts. Un tad sākās tortes dalīšana. Labi, ka pie tās tika pielikta Lera – tas nozīmēja, ka nenācās saņemt šķīvi ar 2 tortes gabaliņiem, nu – no katras kūkas pa vienam :D

Pasākums turpinājās līdz kādiem desmitiem, kad visi sāka pamazām izklīst.

Man 22:30 bija sarunāts satikties ar Sadu. Galu galā labākā Hurgadas draudzene tak ir jāsatiek pirmajā dienā :) Ar viņu arī mēs coffee shopā nopļāpājām drusku pēc pusnakts. Tak visi jaunumi, kas pa šo laiku notikuši bija jāpārrunā :)))

Atnākot mājās, pie ieejas pagalmā satiku stāva kaimiņu, kurš braukā ar moci. Mani viņš nemanīja, jo krāmējās kaut ko ap savu braucamo, aiz žoga rēja suns un motociklists ar ik pa laikam tipa ierējās.... Bāc! Vot tādi man kaimiņi – rej :D Devās viņš uz kāpnēm pirms manis, un mani laikam vēl nebija pamanījis, jo ejot uz kāpņu pusi paguva vēl pāris reizes dobji ierieties tā atbildot suņu rejām. Bet kad jau kāpām pa trepēm – viņš bija kādu kāpņu posmu ātrāks – vēlreiz pateica „Vau!” un tad, laikam pamanīja, ka viņš kāpnēs nav viens :D Hahaha!!! Un ko sāka darīt – sāka dungot kaut kādu dziesmiņu, tipa, laikam, lai es nepadomātu, ka viņš te rēja, ka īstenībā viņš kāpjot pa trepēm augšā tikai pie sevis dungo :D Hehehehe!!! Par vēlu!

Dzīvoklī mani sagaidīja skumja vēsts - krānā joprojām nebija ūdens... Bāc! Tas nu ir par traku... Un tad es izdzirdēju, ka kaimiņu dzīvoklī ir ūdens – tika atgriezts krāns... Un tā kā sienas te plānas, visu var dzirdēt. Tātad ūdens ir... Značit Mazais Riebeklītis kaut ko mēģina sakruķīt.. ka tik atkal neplāno naudu par kaut ko nezi ko izspiest ;) Un tad galvā iešāvās doma – kāpņu telpā esošā mana ūdens skaitītāja šahtas durvis šodien visu dienu ir izņemtas... Jāaiziet paskatīties. Palūrēju šahtā – tur bez visa kā cita bija arī krāns, nu un es pamēģināju to atgriezt... Trubās atskanēja šņākoņa. Devos atpakaļ uz dzīvokli pārbaudīt vai krānā ir ūdens – bija!!! Vot Mazais Riebeklītis!!! Ūdens padeves krānu vienkārši bija aizgriezis!!! Un kā tādā gadījumā lai vēl viņu sauc??? Savu iesauku viņš sen ir godam nopelnījis ;)

Lūk, tāda nu bija mana pirmā šī gada diena Hurgadā. Rīt sākšu nirt :))))))

6.marts, 2010.

2010-03-08T14:55:00.000-08:00

Pamodos agri, tas nekas, ka lidmašīna tikai pēcpusdienā – nu 14:30. Aiz loga saulīte, sniegs mirguļo, nu skaisti! Pabrokastoju, vēlreiz pārdomāju, vai kaut ko tomēr no somas nevajag izņemt laukā... tā aizdomīgi smaga tā nododamā bagāža... Noteikti nebūs tikai 20kg... Nu bet finālā neko laukā tomēr neizņēmu, un klāt arī nepieliku :D

Lidostā ieradāmies tūlīt pēc 12, reģistrācijas lodziņi jau bija atvērti, Ira arī bija jau priekšā – viņa uz Hurgadu paciņu paziņām nodeva. Uzliekot uz brīvajiem svariem – 25,5kg.... Bāc! Pārsvars ir... Bet atliek cerēt, ka izdosies nodot bagāžu neko nepiemaksājot... Galu galā es šoreiz ar čarteru lidoju – nu man ir vienvirziena biļete Rīga – Hurghada... Nav tas regulārais reiss, kur noteikti piesietos virssvaram... Noskaidrojusi bagāžas svaru, devos to somu iesaiņot, nu tak lai Hurgadā nebūtu jāsaņem kaut kas saplēsts un dikti nobružāts... Kamēr puisis saiņoja manu koferi, parādījās Žeņa – nu, paguva vakar vakarā viņš mani pārķert un sarunāt vēl pāris atlikušās ābolu tabakas paciņas :) piesolījās pat pakaļ uz lidostu atbraukt. Nu un te nu viņš jau bija. Kamēr saiņoja bagāžu, pažēlojos, ka man soma par smagu, 5 kg vairāk par atļautajiem. Žeņa uz to piedāvājās, ja būs vajadzīgs, parunāt ar meitenēm kas reģistrē lidojumam :)))) Nu, bet zinot Žeņu, fakts, ka bagāža aizlidotu bez problēmām nepārsteidza. Tā nu stāvot rindā uz reģistrāciju parunājām par „Fushion” jaunajiem sausajiem tērpiem, par Mr.Frog ietestēto „Fusion”, par tehnisko daivingu, Hurgadu un vēl daudz ko.

Pienākot manai rindai, meitene pieņēma bagāžu daudz neskatoties uz tās pārsvaru... lai gan, viņai svari sākumā rādīja 22,1kg... hmmm.... vēlāk gan parādījās 25,5kg, bet tas jau bija īsi pirms bagāža aizslīdēja pa lentu prom.

Izrādās, mans reiss kavēšoties, vismaz par 2 stundām... Visiem, kas lidoja uz Hurgadu, tika piešķirti kuponi 5 LVL vērtībā – tā teikt, pusdienām.

Vot tā, tātad es ap 7 vakarā nebūšu Hurgadā, labi, ja tikai 21 ielidošu... Aizsūtīju Lenai sms, ka reiss kavējas, ka viņai ap 19:30 nav jābrauc man pakaļ. Sarunājām – kā ielidošu zvanu viņai, a viņai apmēram 15 minūtes ko no mājām līdz lidostai braukt.

Tā nu izgāju drošības kontroli, pasu kontroli un devos tērēt to pusdienu kuponu :D Tā kā izlidošana no C daļas, tas tur nu nav diži liela izvēle, kur tērēties. „Coffee Nation” un viss ;) Kanēļa latte un sviestmaize, vot i 5 lati bija iztērēti :D Brīvs galdiņš, sēžu un rakstu blogu :))) A ko citu darīt?!

Aizsūtīju sms Oļegam, ka ļoti iespējams satiksimies Hurgadas lidostā, jo man kavējas reiss. Atnāca atbilde, ka viņiem arī kavējoties. Tikai par stundu. A viņi no Tallinas lido. Pēc kāda laika atnāca sms no Svetas, kura šodien no Hurgadas lido uz Kairu un tālāk uz Cīrihi. Tāds viņai šoreiz maršruts, lai finālā atgrieztos savā Milānā. Viņai Hurgadā reiss uz Kairu kavējis stundu, nu stundu kavējot arī reiss Kaira – Cīrihe. Sms beigās Sveta bija uzrakstījusi, ka cerams man viss ar reisiem ir ok, un nekas man nekavē... Hahaha!!! Aizsūtīju atbildi, ka šodien laikam tāda dīvaina diena, kad visi reisi kavē :)))

BH2 starp citu, jau no rīta, kad zvanīja teica, ka lidmašīna kavēšoties. Vot vienmēr viņš pasaka tā kā ir... ;)

..... /pēc kāda laika/

Tās ir vienas vienīgas šausmas un mocības... Ja sākumā lidmašīna kavēja 2 stundas, tad jau tika atcelta līdz 17:40, bet nu jau paziņoja, ka iekāpšana varētu sākties tikai 19:15!!! Bet ja viss notiktu pēc plāna 19 man jau vajadzēja būt Hurgadā... Bāc! Tagad ātrāk par pusnakti mēs tur neielidosim... A man rīt uz darbu...

Sveta atsūtīja ziņu, ka viņai beidzot sākusies reģistrācija uz Cīrihi. Vismaz Kairā lidosta darbojas ;) Vienīgais Sveta uztraucās, kā paspēs uz reisu Cīrihe – Milāna, jo pēc viņas vārdiem, paspēt var tikai tad, ja to reisu aizkavē... A tā, viņu, kā SwissAir patstāvīgo klienti, vismaz dēļ šādas kavēšanās, reisā uz Cīrihi iesēdinājuši biznesklasē, nevis kā biļetē norādīts – ekonomiskajā. Tā teikt, tāda papildus pretimnākšana no aviokompānijas puses.

Man uz tādām ekstrām nav ko cerēt... Jācer, ka „SmartLynx” lidmašīna no Milānas, dēļ kuras tad arī notikusi kavēšanās, vismaz šodien tomēr atlidos... Vēl vairāk atbīdīt mūsu izlidošanu tiešām negribas...

Bez tam BH2 atsūtīja sms, ka Oļegs jau esot izlidojis no Tallinas... Laimīgais... A man vēl sēdēt un sēdēt Rīgas lidostā... Pat īsti nav ko pa logu pavērot... Ne kāds atlido, ne aizlido... Vienīgi viena AirBa;tic lidmašīna pa logu redzama... un viss... Tāds kluss lidlauks šodien....

... /vēl pēc kāda laika/

Nu jau sācies tracis. Impro iesāka un nu laikam arī citi tūristi pievienojušies. Izrādās, pēc līguma, ja ir aizkavēšanās vairāk par 5 stundām, tad aviokompānijai jāmaksā kompensācija no 400-600 eiro. Un tagad uz tablo ir uzlikts laiks, 4 stundas 55 minūtes – tipa pēc tik ilga laika lidmašīna noteikti būs... Nu nu.... Tauta ir sākusi šūmēties... Nu jau izlidošanu sola 19:25.... Kas vēl sekos?

.../kad jau mazāk kā 2 stundas palikušas līdz solītajai izlidošanai/

Saule jau tūlīt būs norietējusi aiz lidostas ēkas, bet mēs joprojām te nīkstam... Tagad vismaz aiz loga ir skatāmas 2 AirBaltic lidmašīnas ;) Savādāk – garlaicīgi... Ja nebūtu datora, toč nebūtu ko darīt... A tā var vismaz šo to parastīt.. nepabeigto blogu pabeigt... ;)

.../drusku pēc 18:00/

Lidosta ir atdzīvojusies, AirBaltic ielido un lido prom... Bet mēs joprojām sēžam un gaidām...

.../pusseptiņi/

Paziņojums pa skaļruņiem – „ pasažieriem, kuri lido uz Hurgadu – jūsu lidmašīna ir piezemējusies. Apmēram pēc 20 minūtēm mēs sāksim iekāpšanu lidmašīnā....” Aplausi C terminālā :)

Apmēram 19 sākās iekāpšana lidmašīnā, es savu rindu izstāvēju un busā iekāpu ap 19:30. Stjuarti atvainojās par kavēšanos, pasažieri šā kā tā šūmējās.

Kad lidmašīna beidzot iedarbināja dzinējus atskanēja baigā rūkoņa... dikti skaļi... Aicinājums piesprādzēties. Un mēs sākām kustēties skrejceļa virzienā. Lidmašīnas aizmugurē stjuarte kādam pasažierim ļoti skaļi izteica atkārtotu aicinājumu piesprādzēties... Un tad sākās rosība... Vecākais stjuarts paziņoja, ka drošības apsvērumu dēļ mēs atgriežamies atpakaļ stāvvietā – tipa tas pasažieris apdraudot lidojumu... Hmmmm.... Neizpratne pārējo pasažieru vidū... It kā tas nabadziņš esot ļoti piedzēries utt... Hmmm.... Tak gandrīz puse lidmašīnas pasažieru bija lietojuši alkoholu... Galu galā tās daudzās stundas C terminālā.... Un tas vīrietis nu nemaz neizskatījās ļoti piedzēries, arī nekāds skandāls un pārējo pasažieru apdraudējums tā kā nebija... Bet lidmašīna jau ripoja stāvvietas virzienā. Par vainīgo uzskatītais pat aizgāja ar stjuartiem runāt, lai tak izbeidz šito, ka viņš sēdēs mierīgi utt. Nekā. Un tad jau pasažieru vidū parādījās viedoklis, ka tas viss tiek darīts speciāli, lai aviokompānijai būtu iespēja nemaksāt kompensāciju par tik ļoti aizkavēto reisu...

Mēs atgriezāmies stāvlaukumā, tika piebraukts traps, apkārt mirgoja daudzu auto uguņi, tai skaitā arī policijas zilās bākugunis...Tika atvērtas durvis un salonā parādījās 2 milzīga auguma policist, tiešām milži, un devās uz salona aizmuguri, kur sēdēja „vainīgais”... Viņš bez iebildumiem sekoja... jo ko nu vairs iebilst tāda pārspēka priekšā. Jāteic, ka „vainīgais” ar nebija maza auguma, bet, ejot starp tiem 2 policistiem, viņš izskatījās maziņš... Kā nokomentēja netālu sēdošais kaiteru grupas pārstāvis – nu, baigie skapji. Tas par policistiem.

Pēc tam vēl tika paziņots, ka tā kā lidošanas noteikumi paredz izņemt arī izsēdinātā pasažiera bagāžu, tas mēs arī to darīsim – tiks meklēta viņa bagāža un izņemta... Sašutums pasažieru vidū.

Un tad 16C pasažiere apkārt sēdošajiem izteica priekšlikumu – izskatās, ka tas viss tiek darīts tikai tāpēc, lai aviokompānijai būtu iemesls, kāpēc lidmašīna tā ir aizkavējusies, lai nevajadzētu maksāt kompensācijas pasažieriem – ir atrasts grēkāzis uz kuru tad visas problēmas arī novelt. Viņas priekšlikums bija vākt parakstus, jo, ja katrs pasažieris individuāli vērsīsies aviokompānijā ar prasību par kompensāciju, nekas var arī neizdoties, bet ja to darīs visi pasažieri kopīgi, tad, nu – vienotībā spēks. Tā sākās parakstu vākšana. Stjuartiem tas nepatika, viņi pat bija pamanījušies atņemt to saraktu. Vēlāk gan, pēc protestiem no pasažieru puses, tas tika atdots atpakaļ.

Apmēram 20:30 mēs vēlreiz devāmies uz skrejceļu. Tā nu bija iesācies mūsu lidojums uz Hurgadu. Lidmašīna laiku pa laikam nonāca turbulences zonā. Parasti es tam nepievēršu īpašu uzmanību, es vispār guļu lidmašīnās :D, bet šoreiz tas bija pagrūtu, īpaši, ja lidmašīna bija pāris stundas atpakaļ noplīsusi un labot Itālijā... Rīgā no Bergamo tā bija ielidojusi tikai ap 18:35... Starp citu, pasažieri jau kāpjot lidmašīnā iebilda – kur ir garants, ka viss ir kā vajag salabots...

Mēģināju pagulēt, bet grūti. Labi, ka bija mūzika, ko paklausīties. :) Kad lidojām jau virs Ēģiptes, aiz iluminatora bija redzams ļoti skaists pusmēness – spilgti oranžā krāsā, nu kā apelsīna šķēlītes puse. Tad jau Kairas ugunis – kā parasti bezgala skaistas. Mēness pamazām ieguva dzeltenu krāsu. Un tad jau parādījās El Gouna un Hurgada. Gaismiņas zem mums. Ne tik daudz kā Kairā, bet arī skaisti.

Apmetuši loku sākām nosēšanos. Ielidojām Hurgadā mēs 1 naktī... Jāteic – visu cieņu pilotam – nosēdās viņš tā, ka var teikt, ka mēs nemaz nepamanījām. Pasažieru aplausi salonā, vēlreiz stjuartu atvainošanās par sagādātajām neērtībām un mēs jau kāpām ārā. Aiz borta +21C. Jauki.

Autobuss mūs aizvizināja līdz ielidošanas terminālam, tur Muhameds no AzurTravel ļoti fiksi savāca Iras sūtīto paciņu :D bet es dabūju ielidošanas kartīti :D Muhameds piedāvāja mani aizvest līdz Kauseram, bet tas nozīmētu gaidīt, kamēr savāksies visi tūristi... Noteikti, ka ilgi... Es labāk taxi ņemšu. Jau izlidojot no Rīgas Lenai biju aizsūtījusi sms, ka Hurgadā ielidosim pēc pusnakts, tā ka es labāk taxi paņemšu, ko nu viņa tik vēlu brauks mani sagaidīt.

Tad 15$ apmaiņā pret vīzu. Vienīgi, tas bankas darbinieks man vīzu ielīmēja tā, ka tika aizlīmēts viens vecs izlidošanas zīmogs (no Ēģiptes). Ceru, ka tas neradīs problēmas. Pasu kontrole un, izrādās, es biju pirmā, kas devās gaidīt bagāžu. Jāteic, ka bagāža atnāca ļoti ātri. Sakrāvu visu ratos un caur muitu devos uz izeju. Tā kā biju pirmā, nācās pārciest ;) kofera apčamdīšanu un jautājumu – kas tur ir iekšā. Atbildēju – diving equipment. Galu galā – 2 hidras un maskas ir niršanas ekipējums :D tas nekas, ka tur arī viss kas cits bija :))))

Izejot no lidostas es biju šokā – te sākusies nopietna pārbūve... Azūra Ismails ar pie izejas gaidīja tūristus. Apsveicinājāmies. Un es devos meklēt taxi. To, ka te ir vienotais taxi serviss, to nu es zināju. Galvenais bija atrast kādu, kas to visu organizē, tipa kasieri. Viņš uzradās pats. Izstāstīju, ka man vajag uz Kauseru, aiz „Abbaza”, pirms „Sindbad” boulinga. Cena 40 LE. Uz 30 paundiem viņš nepiekrita. Nu labi. Somas tika sakrautas mašīnā, man izrakstīta kvīts un es samaksāju. Braucām. Pareizāk līkumojām caur kaut kādiem izrakumiem. Izskatās viņi nu pārbūvē visu ielidošanas – izlidošanas zonu.

Šoferītis nogriezās nepareizajā pagriezienā – par ātru... Tātad brauksim mēs gar „Miramar” coffee shop, gar Egyptian hospital... nu no otras puses... Bez tam tas šoferītis reāli nezināja ceļu, tā ka man vēl nācās viņam rādīt kur jābrauc... Bāc! Pievedis pie manas mājās un izkrāvis somas no bagāžnieka, viņš neizrādīja ne mazāko interesi par to, ka manu koferi vajadzētu arī uznest augšā. Toties paprasīja dzeramnaudu! Ha! Tu ceļu nezināji, koferi nest izskatās arī negribi, par ko tad dzeramnauda. Pateicu, ka nav.

Ne Ahmeda, ne Mazā Riebeklīša protams, nebija. Nu ja – normāli cilvēki jau 2 naktī guļ... Stiepu pati savas somas. Un ja kāds kaimiņš no maniem kofera vilkšanas trokšņiem pamodās – sorry.... Līdz 5 stāvam tiku ar 3 piegājieniem, tas ir – trīs reizes trepēs bija jāiededz gaisma :D

Un tad beidzot es biju dzīvoklī. Pasilti... kondišku ieslēdzu un noregulēju uz +21C – lai paliek vēsāks. Nu putekļi bija, smiltis nedaudz. Daudz vairāk smilšu izrādījās guļamistabā – vajadzēs arī balkona durvīm to birsti apakšā pielīmēt, lai pa turieni smiltis iekšā nenāk.

Ieslēdzu ledusskapi, izdzenāju skudras un sakaisīju šur tur kukaiņu indi. Koferis krāmēšu no rīta. Tagad gulēt... Tā kā 7 jāceļas...

24.decembris, 2009.

2010-03-08T14:54:00.002-08:00

...

22.decembris, 2009.

2010-03-08T14:54:00.001-08:00

...

21.decembris, 2009.

2010-03-08T14:53:00.002-08:00

...